| Wīkendā es: |
[07 Jun 2004|02:45pm] |
Daudz runāju angliski, daudz fotografēju, daudz staigāju, daudz domāju. Galvā visu laiku kaut kas rakstījās. Cibasteksti varbūt. Varbūt vienkārši memory karte pildījās. Laiks.
Ja Bargā Telefondāma mani pieslēgs pasaulei, es kaut ko no tā visa te uzrakstīšu.
|
|
| Degošie |
[07 Jun 2004|05:19pm] |
|
Augšup pa nogāzi skrien Staigātāji degošām galvām. Desmitiem Staigātāju. Viņi skrien platiem smagiem soļiem, galvas kūp, liesmas plandās. Uz augšu. Viņiem pa priekšu joņo pieci puiši ar degošām lāpām. Un visiem, kurus panāk, aizdedzina pakaušus.
Augšup pa nogāzi skrien piecas lāpas un desmitiem degošas galvas, un tā līdz pat kalna galam. Zālē pil piķis un benzīns, smird degošās galvas, dūmi kož acīs. Saule caur dūmiem izdur sudraba starus.
Puiši nomet lāpas, viņi kliedz, viņi skrien, viņiem nav miera. We did it! We did!. Oh, it burns! It works! We did it! Fuck, we did it!!! Viņi deg.
Fuck, viņi deg! Viņi nevar apstāties. Viņi skrien caur dūmiem, skrien vēl un vēlreiz, kamēr Staigātāji liesmojošām galvām rāpjas kalnā. Ielejā krājas piķa dūmi, vilnas un akrila smaka. Staigātāji kļūst arvien lēnāk. Vēl viņi rāpjas, vēl dūmo. Šķiet drīz apstāsies. Lāpu puiši apkampjas un fotografējas. We did it!
Viss. Uguns vairs nespiedz. Aplausi. Galvas sastingst melnas un klusas. Puiši arī apklust. Viss tik ātri paiet. Vēl dažas bildes. Vēl pēdējās piķa dūmu driskas. Vēl daži melni pilieni. Un viss. Rīt lāpu puiši būs jau citur. Staigātāji paliek kur nu kurais pa visu nogāzi. Līdz kalna galam tā arī neviens īsti nav ticis.
|
|