Mazs ieskats manā bērnībā.
*** es dzīvojo lielos laukos. [kkur starp dobeli un Jelgavu] . Biju vienīgais bērns tur, līdz ar to man nebijaa ar ko spēlēties. kad sāku tā domāt, secinu, ka vsp kaut kādā ziņā es biju apdalīta.. man vienmēr kkas ir trūcis. LŪK. lai man būtu interesantāk. man nopirka , protams, suni. Koliijs vārdā Lesija [LOĢISKI :D] .. es dalījos ar viņu visā.. pat cepumos un pienā..
Tātad.. vienu reizi dienā..man bija riktigs konflikts ar mammu.. tā man tur gadījās normāli bieži, bet toreiz es paņēmu savu BAckpack ar lellēm un devos..svētceļojumā pa pasauli.., kas , protams, nebija tālāk par mājas dārzu, bet šoreiz es devos. ar savu suni LESIJU meklēt lapsas, kuras dzīvoja pļavā.. vienā bedrē, laikam grāvī patālu no mājām. mēs aizgājām, lapsas neatradām, un nācām mājās. tā man bija bagāta diena. :)
BET....pēc ilga laika...
beigās notika tā, ka mans suns nomira.. no lapsu uzbrukuma.. viņu nogalināja LAPSAS.
tāpēc vēl šo balto dienu, pret lapsām man ir izteikts rūgtums.
Un varbūt tomēr nevajadzēja iet tas lapsas lūkoties.
ko lai saka.  Tā ir viena no dzīves smalkajām ironijas spēlītēm.
Lapsu neredzēju, bet lapsa nogalināja.
psihologi teiktu, ka tā ir mana bērnības trauma, un viņiem būtu taisnība.. ar to es esmu traaumēta vēl šodien. :D