Sprīdītis ar stienīti
sita māsu Lienīti.
Izsita šai divus zobus,
mutē atstādams tai robus.
Paķēris nu savu lāpstu,
sāka tēlot baigo ākstu.
Ķipa laimi meklēt iešot,
visiem lohiem purnā došot.
Ielikdams šis somā graudu,
nosper Lienes krāto naudu.
Viņš meža māti sit ar vāli
un prasa pīpējamo zāli,
ar lielo milzi dzēra šņabi,
nu pohmeļaini bija abi.
Nosēdējis ceļa malu,
lēnām strēba "cēsu" alu.
Viņa dzīve ātri beidzās -
 asinsrite pārāk steidzās...