[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
Septembris 17., 2024
| Septembris 17., 2024 | |
|---|---|
| 14:30 [Link] |
Iekšējo dzīvnieku tēma Šobrīd es peldu starp visām tām figņām, kas notiek, un cenšos nenoķert paniku. Noķerot paniku, es zaudēju fokusu uz būtisko, es sāku darīt nedomājot. Tā tas ir bijis vienmēr un to es šobrīd ļoti gribu apturēt. Spontanitāte jau it kā nav nekas slikts, bet spontanitāte brīdī, kad ir uznākusi panika, ne pie kā laba nenoved. Gribas draugus, cilvēkus apkārt, tā it kā cilvēku daudzums apkārt kaut kādā veidā norādītu uz manu vērtību savās un citu acīs. Gribas gan jaunus draugus, gan uzturēt saikni ar vecajiem. Un to visvairāk gribas tajos panikas brīžos, kad ne tikai šķiet, bet daļa manis ir pilnīgi pārliecināta, ka nu seklāka radījuma par mani nav, esmu absolūti neinteresanta, garlaicīga, dumja. Lai kaut kā pierādītu pretējo, otra daļa no manis dzenās komunicēt. Kas ir pilnīgi garām, jo šajos brīžos sarunāties ar cilvēkiem ir visgrūtāk. Laužas ārā vēlme patikt un izpatikt, būt smieklīgai vai arī pēkšņi nav vispār nekā ko teikt, saruna pat nesākusies apsīkst un gribas bēgt. Un balstiņa galvā saka - nu redzi, nevienam taču tu nepatīc. Par tarakāniem tos īsti negribas nosaukt, drīzāk kaut kādi iekšējie kurmji, kas kaut kur rok un grauž un alojas. Līdz tie atrod vietu, kur pacelt galvu un izdzīt vienu rakumu, kas sakustina jau tā trauslo augsni un pēkšņi es nezinu, kur skriet un kur grābt, lai to rakumu nolīdzinātu, iemīdītu iekšā, paslēptu un izliktos, ka tas tur nekad nav bijis. Cerētu, ka neviens nav pamanījis, ka kaut kur tajā ziedošajā pļavā pēkšņi ir tādi rakumi, ka labākajā gadījumā var tikai potītes izmežgīt. Vispār jau izlikties, ka tā vispār ir pļava nevis nezāļu lauks vai vienkārši novārtā atstāti arumi. Tā nu es peldu mēģinot nenoķert paniku, mēģinot palikt pašai, mēģinot nemeklēt savu vērtību citos un mēģinot saprast vai man vajag slēpt savus kurmju rakumus, izlikties, ka to nav, vai lepni nest tālāk. |
| Iepriekšējā diena | 2024/09/17 [Arhivētais] |
Nākošā diena |