eternal sunshine
of the spotless mind
kārtoju datoru.
Posted on 03.01.2010 at 19:11skan: u2 - sometimes you can't make it on your own
Steiga, apkārt valdīja milzīga steiga. Kaut kur dziļi pakrūti kutināja vēl augošais uztraukums, bet tas jau lēnām pārņēma viņas domas un roku koordināciju. Varētu teikt, ka visa gada laikā, precīzāk visas dzīves laikā, vēl nekad nebija bijusi tāda sava darba un talanta apliecināšanas iespējas.
Prožektori ieslēgti, zvans nozvanījis. Galvai cauri skrēja lugas teksts, no paša sākuma līdz beigām, dziesmu meldiņi, skatuves iekārtojums, krēslu rindas, cilvēki tajās. Tad viņa it kā palēninājumā iztina galvā cilvēku sejas, kas uzmanīgi vēro izrādi. Kaut kas visu laiku apstādināja Tajā pusē - tā bija kāda seja, kuru viņa smiedamās centās izmest no galvas. Kaprīzes, stulbas kaprīzes un nepamatotas iedomas.
Aplausi, ovācijas, gandarījums, prieks, miers.
Dīvaini, bet vēlāk pat ietērpusies savā little black dress, perfektiem matiem, make up un smaidu, viņa ar acs kaktiņu šķielēja pa labi, jā, jo tur bija cilvēki ar fotoaparātu rokās un tā pati seja, kas vēl pirms 2 stundām neļāva iedomāties skatītāju kopainu.
Balle, mūzika, dejas... šampanietis. Perfekti. Deja pēc dejas, bet acis joprojām sekoja viņam līdz. Tajā brīdī viņa bija gatava iedzert vēl un vēl, no visa spēka iesist sev pļauku, lai izmest, lai atmestu.. vai arī. Vai arī doties viņa virzienā.
Aizbildinājusies ar nogurumu, viņa pameta dejas un nemanot nokļuva viņa kompānijā. Tad pēkšņi atpūta likās lieka un kājas jau devās deju grīdas virzienā, tomēr mazliet vīlusies, jo cerētais neattaisnoja deju meistarības vēlmes.
-man patīk , ka vakars ir izdevies. Šampanietis un laba sajūta... viņa klusi čukstēja, atbildot viņam uz jautājumu un cenšoties nodibināt vismaz kādu kontaktu.
Viņa gan juta, ka mazliet izgāžas un ka viņš nemaz īsti neklausās
-nevēlies kādu šampanieša glāzi? Nu tā- kā iesvētot?
Protams, viņš piekrita.
Viņa joprojām domās galināja idejas par to, cik viņš labi izskatās, cik labs viņš ir.
Glāžu šķindoņa, mūzika, gaismas, cilvēki, deja, reibums, smarža, mūzika, deja, tuvums, balsis, mūzika, deja, smarža, pieskāriens, mūzika, krāsas, acis, tuvums, elpa.
Laikam viņa vairs sevi nekontrolēja, tas bija neizbēgami, zemapziņa uzveica saprātu, viņi bija pārāk tuvu, viņu lūpas saskārās no uguns, kas acumirklī ierāva abus.
Prožektori ieslēgti, zvans nozvanījis. Galvai cauri skrēja lugas teksts, no paša sākuma līdz beigām, dziesmu meldiņi, skatuves iekārtojums, krēslu rindas, cilvēki tajās. Tad viņa it kā palēninājumā iztina galvā cilvēku sejas, kas uzmanīgi vēro izrādi. Kaut kas visu laiku apstādināja Tajā pusē - tā bija kāda seja, kuru viņa smiedamās centās izmest no galvas. Kaprīzes, stulbas kaprīzes un nepamatotas iedomas.
Aplausi, ovācijas, gandarījums, prieks, miers.
Dīvaini, bet vēlāk pat ietērpusies savā little black dress, perfektiem matiem, make up un smaidu, viņa ar acs kaktiņu šķielēja pa labi, jā, jo tur bija cilvēki ar fotoaparātu rokās un tā pati seja, kas vēl pirms 2 stundām neļāva iedomāties skatītāju kopainu.
Balle, mūzika, dejas... šampanietis. Perfekti. Deja pēc dejas, bet acis joprojām sekoja viņam līdz. Tajā brīdī viņa bija gatava iedzert vēl un vēl, no visa spēka iesist sev pļauku, lai izmest, lai atmestu.. vai arī. Vai arī doties viņa virzienā.
Aizbildinājusies ar nogurumu, viņa pameta dejas un nemanot nokļuva viņa kompānijā. Tad pēkšņi atpūta likās lieka un kājas jau devās deju grīdas virzienā, tomēr mazliet vīlusies, jo cerētais neattaisnoja deju meistarības vēlmes.
-man patīk , ka vakars ir izdevies. Šampanietis un laba sajūta... viņa klusi čukstēja, atbildot viņam uz jautājumu un cenšoties nodibināt vismaz kādu kontaktu.
Viņa gan juta, ka mazliet izgāžas un ka viņš nemaz īsti neklausās
-nevēlies kādu šampanieša glāzi? Nu tā- kā iesvētot?
Protams, viņš piekrita.
Viņa joprojām domās galināja idejas par to, cik viņš labi izskatās, cik labs viņš ir.
Glāžu šķindoņa, mūzika, gaismas, cilvēki, deja, reibums, smarža, mūzika, deja, tuvums, balsis, mūzika, deja, smarža, pieskāriens, mūzika, krāsas, acis, tuvums, elpa.
Laikam viņa vairs sevi nekontrolēja, tas bija neizbēgami, zemapziņa uzveica saprātu, viņi bija pārāk tuvu, viņu lūpas saskārās no uguns, kas acumirklī ierāva abus.