May 7th, 2009


Posted on 07.05.2009 at 22:59
viņa uz brīdi ļāvās visnepiemērotākajām domām. viņa viņu atraidīja,viņa savā galvā atraidīja vēl pirmsbrīža šķietamo likteņa dāvanu. tas ir nožēlojami.
Viņu joprojām vadīja miesaskāre,bet sirds tikai uzsāka mācības par emocijām, izjūtām,dalīšanos,sapratni,vienu un vienīgo.
Bet tagad viņa nosodīja savu prātu,viņa šovakar lasīja grēksūdzi savai sirdij. Kā viņa,kas savā mūžā vēl nebija izjutusi lielāku piepildījumu, varēja domāt par mirkļa vājumu,kā viņa drīkstēja ko pārmest tam,kas ceļ augstākajos augstumos? Viņa,protams,pārāk mīlēja sevi. Sirds jau ir izlēmusi,prāts iesaldēts. Viņa jūt,ka pavisam drīz sirds ar visciešākajiem iemauktiem iejūgs liderīgo prātu, viņa zin,jo citādi nekam nebūtu jēgas.

Bet tagad viņa vienkārši sēž un burvībā smaida, domājot par neiespējamām lietām, kā teleportēšanos, laika apstādināšanu,mirkļa tveršanu,segu ar viņa siltumu un to,ko vēl nenoformulēt.

Jo dažkārt šķiet, ka sirds izlēks pa muti ārā un pacelsies spārnos,lai sildītos viņa tuvumā un gūtu savu sirdsmieru, vērojot viņu aizmiegot,zinot,ka rīt būs nākamā diena,kurā nebūs jānožēlo, jo labāko ir grūti pakļaut nožēlai.
.

Previous Day  Next Day