cindy -

Mēs braucām stundu sabiedriskajā transportā uz Vecmilgrāvi un tika runāts par mūsdienu neloģisko domāšanu, par to kā izdzīvot nebūtu reāli mūsdienu cilvēkam, ja teiksim, mums tiktu pasniegtas visas mūsu modernās tehnoloģijas, bet mūs pašus aizsūtītu un viduslaikiem. Ko mēs varētu no tā iegūt? Atbilde ir – tieši neko, mēs tik ļoti atkarīgi esam no mobilajiem telefoniem un citiem sakaru līdzekļiem. Bet ko mēs reāli zinām? Praktiski neko.. Vai zināsi kā iegūt elektrību? Vai zināsi kā nomedīt, iegūt sev pārtīku, uztaisīt pajumti?
Vai zināji, ka elektrību var iegūt no kartupeļa un apelsīna? Tās skābes rezultātā rodas elektrība.
Ja , teiksim, nosūtītu vidēju amerikāni, kādu no Ņujorkas, kurš pieradis dzīvot un paļauties visu dzīvi tikai uz modernajām tehnoloģijām, ja to aizsūtītu kaut kur prom uz kādu mežu, prom no civilizācijas, kur mežam visur apkārt ir ezers un cilvēku populācija vairāku simtu km attālumā, vai spētu izdzīvot? Domāju ,ka nē. Redzi, dzīve nav par to cik daudz tu vari atrast googlē, bet gan par to, cik tu reāli par to zini, lai spētu normāli izdzīvot.

Man patika šie cilvēki, viņi visi bija jauki un dzīves saprotoši. Mēs apmainijāmies matu gumijām, šim puisim mati bija garāki kā man, viņš man atdeva savu matu gumiju, es savējo atdevu draudzenei, kas sēdēja blakus, vienkārši uzliekot uz rokas to viņai. Viņa gan sacīcija, ka to netaisās vairs noņemt. Mūsu draudzība bija tik stipra, ka nešķiet, ka jebkad iepriekš ko tik stipru ar kādu biju piedzīvojusi, bet man patika. Man patika šī mazā draugu kompānija, ko biju izveidojusi laika gaitā, teiksim, no vasaras. Šie bija cilvēki, kas bija atvērti visam un ar kuriem varēja runāt par visu. Lielu un mazu, svarīgu un ne tik. Un es domāju, ka katram ir nepieciešami tādi cilvēki savā dzīvē, kāds kam var uzticēties un,kas palīdzēs.

Šķiet dīvaini kaut kā, ka es tik daudz cilvēku esmu atstājusi iepriekšējā gadā. Tik daudz cilvēku, kas vēl pirms pāris mēnešiem bija liela manas dzīves sastāvdaļa. Kā arī – ar tik daudz cilvēkiem nespēju vairs atrast kopīgu valodu, es jūtu kā degradējos viņiem blakus un mēs katrs esam sadalījušies pa grupiņām. Es neteiktu, ka būtu šobrīd arī iekļauta tajā grupā,kur šobrīd ir visi mani vecie draugi, šķiet viņiem pavisam citādāka tā dzīves bilde un tas ko viņi no tās grib, kas ir skumji, jo vairākus gadus domāju, ka tieši šie būs tie cilvēki ar kuriem es pavadīšu lielāko daļu savas dzīves. Bet man ir grūti sēdēt vienā vietā, esmu nepārtrauktā kustībā, man vajag hroniskas pārmaiņas dzīvē, lai es justos dzīva.