cindy - April 20th, 2018

Sēdēšanu pārpildītos bāros nomainīja sēdēšana autobusa pieturā un braukšana mājās pārpildītos autobusos.
Un ir cilvēki ar kuriem kādreiz juties tik labi, bet vairs nē, un ir tādi, kurus agrāk domāji, ka nevari ciest un tie izrādās vistuvākie. Kādēļ sajūtas mainās tik intensīvi? Tikšanās kļūst vai nu daudz garlaicīgākas vai arī tās kļūst daudz aizraujošākas. Mēs augam un vecās sajūtas novīst. Man šķiet, ka cilvēki līdzinās ziediem, katram ir sava nozīme šeit un katrs ir dažāds, bet tomēr, katrs arī unikāls un skaists savā ziņā, viss atkarīgs no tavas gaumes šeit. Mēs augam un ir brīži, kad arī novīstam, lai pēc tam augtu pa jaunu, kad nav kas aplaista, novītīsim daudz ātrāk, vai kļūsim stiprāki un atradīsim veidu kā izdzīvot tāpat. Pēc lietus, ziedi, kuriem nav ,kas tos aplaista, kļūst daudz stiprāki. Tas pats notiek ar cilvēkiem, katra lietus gāze liek mums augt vēl spēcīgākiem, pat, ja tas kaut kādā ziņā kaut ko atņem.
Es sēdēju autobusa pieturā, pēc garas darba dienas, ēdu bageti un ar mani autobusu gaidīja kāds dīvaina paskata vīrietis, es uzreiz nodomāju kāds diez varētu būt šīs personas stāsts? Viņš pat likās nedaudz baiss , bet tajā pašā laikā viņš šķita diezgan vientuļš. Neilgi pēc viņa atnāca kāda sieviete, kas nu , acīmredzot, bija zem narkotikām, šķita, ka zem heroīna, viņa grīļojās un knapi turēja acis vaļā, tas noteikti nebija alkohols. Un šai personai varēja uzreiz manīt cauri – atkarības , slikti dzīves lēmumi, tas bija nolasāms.
Un tad sēdēju es, pārgurusi un ar savu bageti, mēs visi trīs bijām tik dažādi, bet tajā pašā laikā jau it kā visi esam vienādi, mēs esam cilvēki ar vienādām vajadzībām, tikai varbūt ar mazliet savādākām vērtībām dzīvē.
Katram ir izvēle šajā dzīvē vai nu turpināt augt, vai kādā brīdī pārstāt to darīt un līdzināties vidējai personai, kam prasības no dzīves ir ļoti zemas, vismaz man tās šķiet zemas, nekad nesapratīšu kā viss ko tu vari vēlēties dzīvē ir viduvējs darbs un ģimene? Vai tiešām ir cilvēki, kam vajag tik maz, lai būtu laimīgi?
Būt ar citiem cilvēkiem ir kā mēģināt ielīst biksēs, kas tev par mazu, bet ir citi uz kuriem atkliek paskatīties un sapratīsi uzreiz, ka tas ir savējais.
Un tādēļ mums šis cilvēku loks mainās, mēs dzīvojam katrs savos dārzos, kamēr esam tik mazi ziedi, nezāles mēdzam uzskatīt par kaut ko sev pielīdzināmu, bet kolīdz mēs turpinām augt, mēs saprotam, ka šīs nezāles liek mums justies nekomfortabli un mūsu uzskati par tiem mainās. Mēs augam lielāki un sākam redzēt sev piederīgākus cilvēkus, ziedus. Daži plaukst tik pat strauji kā tu un jūt tik pat daudz, daži uzplaukst uz pāris dienām un tad novīst.
Bet vienmēr tiks dota iespēja, lai tu mēģinātu augt un izplesties otro reizi. Ir jāmāk atšķirt nezāles no plaukstošiem, skaistiem ziediem.
Un pienāks reizes, kad nezāļu vietā ieaugsies kāds patiesi skaists zieds, bet ir tikai viens jautājums, vai tev būs pacietība to sagaidīt? Mīdīs un varbūt pat nobradās līdz saknēm, bet ir jāatrod spēks, lai atkal celtos un augtu pa jaunam, pat ja lietus dažreiz ir tik stiprs, ka tas sit tevi zemē, saule tik karsta, ka dedzina tevi ārā un tu vairs nezini kur likties..
Ziedi, jā, tie ir pielīdzināmi mums cilvēkiem ar mūsu emocijām un unikālajiem paskatiem.
Tāpat kā tas baisā paskata vīrietis manā autobusa pieturā, tāpat kā tā sieviete, kura meklē mierinājumu narkotikās, tāpat kā es, kas ir vienkārši prastākais tips kādu vien varēsi atrast.