cindy -

Šīs brīvdienas,kas man bija, ir likušas man daudz aizdomāties. Patiesībā apkārt ir tik daudz foršu cilvēku, kuriem ik dienā paejam vienkārši garām ,pat neapzinoties cik līdzīgi jūs esat. Lai gan bija daudz par daudz alkohola un tas mani noveda pie sevis apkaunošanas sociālajos tīklos, kā , piemēram, snapchatā un konkrēta cilvēka priekšā, bija lieliski! nevarētu neko tādu nožēlot. Mēs iepazinām manu vienaudžu grupu, kuri bija tik pat ļoti apmaldījušies sevī cik mēs paši. Mēs dejojām līdz pašai pēdējai dziesmai, dzērām pretīgu šņabi un meklējām jūru līdz 5 rītā. Iepazinu arī LGBT cilvēkus, kuri bija tik atvērti par sevi. Sēžoties pie galda, meitene uzreiz jautāja vai man ir puisis, protams, atbildēju ,ka nav, un meitene uzreiz pārjautāja - bet vai tev ir meitene? Kas mūs noveda pie sarunām par dzīvi un sarunājām, ka noteikti jāsatiekas vēl kādu reizi. It kā tā būtu pilnīga norma, kas tā arī ir. Bet es nekad nedomāju,ka tādā festivālā atradīšu tos sauktos "savus cilvēkus" un visi bija tik ļoti atbalstoši šajā visā , uzdeva nebeidzamus jautājumus. Pirmo reizi redzēju kā mans brālis atpūšas un ir viņš pats, neko neslēpjot no sevis, mums bija jautri un tādu atmiņu tiešām vajag vairāk. Meitenei bija noberztas visas kājas, tādēļ ņēmu viņu pičpaunā un panesu kādu gabalu, kaut pati jau vairs knapi vilkos.

Atgriežoties pie tā stāsta par jūras meklēšanu - mēs to tā arī neatradām, mēs atradām tā vietā milzīgu niedru lauku ,ar skatu torni vidū un skaistu saullēktu, kur taisījām visādus muļķīgus video un uzvedāmies kā bērni vismaz vienu brīdi, šķita, ka visas problēmas pazūd no mūsu dzīvēm un mēs varam būt brīvi un mēs paši, lēkājot, smejoties un viens otram dodot visādus muļķīgus nicknamus. Es nekad nebiju jutusies tik labi svešu cilvēku sabiedrībā. Pavadot viņus uz viņu telšu pilsētiņu , ar brāli devāmies atpakaļ uz mūsu kolektīvu, ejot pār to lauku, kur notika viss pasākums , likās ,ka nupat bijusi zombiju apokalipse - visas glāzes un pudeles bija samētātas rīta saules gaismā , tas man atgādināja kādi mēs cilvēki cūkas patiesībā esam. Katram galvenais ir piepist mulli un apmaldīties kaut kur sevī alkohola reibumā, līdz vairs tu nesaproti ko tu dari un kas tu esi - bieži pazaudē pašcieņu. Kad gandrīz jau bijām pie mūsu telšu pilsētiņas - ieraudzījām jaunu puisi, kurš bija pārkurijies marihuānu ar savu draugu un sauca mūs uzpīpēt un iedzert viskiju ar viņu - mēs aizgājām un , godīgi, tik smieklīgu cilvēku es biju satikusi pirmo reizi dzīvē. Tā smējāmies, ka vēders sāpēja, apsolījos, ka kādreiz aizbrauksim pie viņa ,uzcepsim gaļu un iedzersim pa aliņam, kas, protams, bija tīri pieklājības pēc. Smieklīgi vispār kā viņš savu draugu sauca ar mums dzert un runāja ar viņu, es pat nocitēšu viņa teikto "Viņš ir narkodīleris, JANKA, KROPLI, NĀC DZERT" un stāstīja kā viņš nopircis to viskiju pa 60 eiro, jo viņam esot baigi daudz naudas. Pārsmējāmies un devāmies tālāk, kad bijām pie mūsu kolektīva, pulkstens jau bija pus astoņi no rīta, lielākā daļa jau bija pamodušies un sauca mūs ēst brokastis, mēs tikko atgājuši no alkohola reibuma sēdāmies pie galda un ēdām.

Aizgāju gulēt ap astoņiem rītā, pamodos mašīnā un visi jau bija aizbraukuši, izņemot mana ģimene. Pasmaidīju par vakarnaktī notikušo un tajā pašā laikā bija skumji. Viņa man apsolīja, ka pazvanīs ,bet tā arī to neizdarīja. Braucot mājās ,mans tēvs jau manāmi iepidžinājis - pie stūres nevarēja braukt, brauca Artūrs, un viņš pēkšņi izdomāja ,ka jāiebrauc Tukumā pie radiem - piebraucām. Visi mīļi sagaidīja un, protams, pirmais jautājums ieejot iekšā mājā pie viņiem bija - dzersi ? Es nezināju ko lai atbild, jo tolkam vēl nebiju atgājusi no iepriekšējās nakts - bija gulēta pusotra stunda. Tad mans tēvs iesaucās :"Protams, ka dzers, viņai jau tagad ir 18, no mana lāsta ir atbrīvota, lai iedzer ar mums vecajiem" and so it continued... līdz pasēdējām pāris stundas un bija jābrauc tālāk - tāls ceļš bija uz mājām vēl. Izdomāju,ka man vajag aliņus , iebraucām tuvākajā benzīntankā un nopirku tos, pirmo reizi dzīvē tēvam savam pirku alkoholu. Atbraucot mājās, viss bija mierīgi - pārsmējāmies un mierīgi aizgājām gulēt pēc šīm negulētajām naktīm.

Pamodos un pēc pāris stundām viņa, beidzot, man bija kaut ko uzrakstījusi , bet tas bija :"mums nopietni jāparunā". Nakts, kad viņa man pateica ,ka viņai vairs nevajag tādu kā mani savā dzīvē. Man pazuda pamati zem kājām, nē , sajūta bija tāda it kā nebūtu rokas, it kā nebūtu kājas, es neko nesapratu. Trīcot neizpratnē kāpēc tā un ko es izdarīju nepareizi - vai viņai kauns, ka tāda esmu , vai vienkārši neesmu pietiekami laba. Nekas no tā, bet tikai tas, kā viņa nespēj aizmirst kādu citu. Ar visu to, ka pa tām dienām biju gulējusi tikai kādas 5 stundas, es nespēju aizmigt, es nespēju saņemties. Pēc tā visa tvēru telefonu rokās un rakstīju vienīgajam cilvēkam ,kas mani vēl spēj saklausīt šajā visā, bet es pat nespēju parakstīt.

Sajūtas nebija aprakstāmas. Viss trīc - tu neko nesaproti, sēdi , asaras birst, jūti kā iekšā atkal viss brūk kopā ar visu to,ka tik ilgu laika periodu biji jutusies tik labi. Stiklains skatiens, īsti nesaskati neko, acis aizmiglotas dēļ asarām un plaušas pilnas cigarešu dūmu - tu sēdi līdz rīta ausmai un domā kāpēc tu nekad neesi gana.. Kāpēc no tevis visiem ir tik viegli aiziet? Ja centies tā,ka plēs sevi uz pusēm. Tas nav taisnīgi, tas nav taisnīgi..