|
[26 Mar 2006|06:52pm] |
|
Sapnī jūru redzēju tādu gludu, gludu kā spogulis. Ieraudziju un iemīlējos. Tik dīvaini nedaudz - ne saules, ne mākoņu, bet itkā diena, cilvēki daži pastaigājas, sarunājas, skrien un spiedz... priecājas, es arī gribu, bet man tā nesanāk, sapnī nemācēju. Sapnī meiteni redzēju tādu klusu, klusu kā rītausmu laukos. Ieraudziju un iemīlējos... Tik dīvaini nedaudz - tā sapnī mīlēt. Gāja viņa līdzi pārējiem, sarunājās, skrēja un spiedza, smējās un tad... Tukšums un klusums, tik smieklus var dzirdēt attālus un jūras maģisko šalkoņu. Jutu kā viļņi apskalo manas plikās kājas un jutos brīvs. Jocīgs sapnis, tāds nedaudz ačgārns un nesakarīgs kā saraustīta franču filma, bet brīvības sajūtu es saglabāju, paturēju pie sevis un noglabāju nebaltām dienām, lai varētu sapnī atkal nostāties pie jūras un būt brīvs.
|
|