|
[05 Mar 2005|01:22am] |
bezjeedziiga diena, nekas tajaa nau noticis. es akal esmu puspiedzeeries, man atkal ir dziljaa doma, atkal gribas piipeet un atkal ir jaaiet guleet. atkal es juutos kaa muljkjis, kas beidzot sapratis, ka ir muljkjis un to, ka vinjam[man tb] slinkums mainiities "kaut kaa labaaka" vaardaa. Varbuut tieshaam jeega ir gjimenee - dabuu izgliitiibu, tad darbu, nopelni lielo pikji, apprecies un sataisi paaris siikos. Tad visu muuzhu klausies kaa sieva tev paarmet, ka tu neeesi sekojis saviem sapnjiem un tu pa naktiim seedi kaut kur praatodams par teemu "kas buutu ja buutu"
negribas taa dziivot,bet izskataas ka man tas ir asiniis.
|
|
|
[05 Mar 2005|01:25am] |
|
Es nemāku uzturēt normālas attiecības, tas viss vienmēr beidzas ar sajūtu, ka esmu ticis izmantots, vai ar apziņu, ka esmu izmantojis. Pats sev krītu uz nerviem kā tāds vecs īgņa, kas piesienās un negrib iet prom, klārē tev par dzīves patiesībām un smird pēc marinētiem gurķīšiem un kandžas.
|
|
|
[05 Mar 2005|01:39am] |
Vai kāds nevar mani padarīt nevainīgu[atkal] ?
Cilvēki mēdz teikt, ka ja kaut ko ļoti,ļoti vēloties, tad tas arī piepildoties. Konkrētā gadījumā... es šaubos, ka tas būtu iespējams. Gribas ieviest sevī naivu ticību tam, ka es tomēr spēju mainīt attieksmi un sākt ieklausīties cilvēkos sev apkārt. Uzklausīt, māt ar galvu un ik pa laiciņam izdvest "mhm" var katrs trešais, bet atcerēties to, ko tev tas cilvēks ir stāstijis 15 minūtes vēlāk ir grūtāk nekā daži no jums domā. Cilvēks tev krata sirdi, bet tu tikai mhm un mhm un mhm un gudri māj ar galvu, izmet kādu klišeju vai aforismu un "gudri skaties tālē". Gribu iemācīties dzirdēt civēkus, kas raud starp stāviem un palīdzēt viņiem.
Ek, kas no manis par pasaules lāpītāju sanāktu.
|
|
|
[05 Mar 2005|01:43am] |
Atkal ieskatijos savos pirmajos postos vienkārši aiz neko darīt. Atmiņas...nē, jūs viņus nevarat izlasīt, tapēc ka lielākā daļa no viņiem ir slēgti pavisam un man slinkums slēgt vaļā, es arī neredzu īpašu iemeslu tam, bet nu...
Katrā ziņā man sāp paša egoisms un tas, ka es tomēr tevi pazaudēju kaut kur starp iekāri un mīlestību, ja to tā var nosaukt. Tu negribēji mani redzēt pirmajā nedēļā, teici, ka es esot pārāk svarīgs tavā dzīvē... Es vel aiz vien no tevis izvairos. Es pats savu prātu esmu izvarojis pa vasarām "sēžot ar pīpi uz jumta" un cenšoties saprast.
Tagad man par to visu negribas runāt un gribas, lai ir kā agrāk... bet tas protams, ka nau iespējams..
|
|