|
[18 Dec 2004|02:46am] |
|
Jā, bohēma, dieviete mana. Mans sapnis neizsapņotais - mūžīgā bohēma, bet mūžīgu gan negribas, jo tad nebūtu vairs sajēgas, kas labs, kas slikts, kas ir un kā nemaz nau. vajag tā pat kā alkaholu - pa svētkiem un brīvdienām, tad viss ir līdzsvarā, tad viss ir savās vietās, pa birokrātiskajiem plauktiņiem salikti papīri un pedantiski sakārtota dosku kaudze. drēbes uz grīdas un galda, sarkans lakatiņš un maziņš, jo maizņš gaismeklītis, kas man kalpo tava mēness vietā.
|
|
| Iz otra žurnāla [manējā] |
[18 Dec 2004|02:46am] |
Atklāsme ? Nē!
Pēdējā cigarete izpīpēta, pēdējās rindas pirms miega. Liega mūzika, mierīgs prāts un pilnīgi nekā lieka.
Vārdu spēle ir spēle, ko spēle divi cilvēki. Ditiklielu prieku dod tas, ka pretspēlētājs zin noteikumus un ir spēles virtuozs. Paldies. Šeit es esmu tikai paralēli. Manis te nebūtu, ja nebūtu vel kāda cilvēka - sakritība vai mijiedarbība.
Kamdēļ es šeit esmu ? Tikai tapēc, ka es gribēju zināt kā te ir. Man patīk, man patīk izplūst garās sarunās, man aptīk sēdēt, apcerīgi dzert tēju, baudīt ķirštabaks smārdu, kas piepilda kāpņutelpu un saprast, ka diena nau bijus nomesta zemē. Man te patīk.
|
|
|
[18 Dec 2004|09:20pm] |
|
Nu viss, mani spēki ir izsmelti, es vairs nespēju. Šovakar man tiešām nau spēka. Sajūta tāda, ka no izdertā vīna daudzuma pat zirgs būtu apdzēries pamatīgi[īstenībā nemaz tik daudz ar neizdēru, bet piedzēries biju vismaz kādu laiku], bet visā visumā vakars izdevies.
|
|