ciekurs - Post a comment

Šodien "Veiksmes stāstā" Nacionālajā teātrī režisors bija nolēmis paspēlēties un izrādes vidū skatītājiem nodrošināt šoka terapiju. Ņemot vērā, ka izrāde tāpat arī raisīja pretīgumu pret politiku, cilvēka mantkārīgo dabu, kapitālismu... Šoka terapijas brīdī, kad 70db atskaņo metālu un spīdina prožektorus acīs, man ienāca prātā Orvela "1984", kur dāma saka, ka nekas nav šausminošāks kā fiziskas sāpes.

Politika paliek otrajā plānā, ja nevari atrast iemeslu, lai izturētu momentu.

Izrādes beigās piekāpos- kļuvu par biedru Mākoņu vērošanas biedrībā, nevis atbalstīju izrādes idejas autora izteikto pirmo variantu turpmākai dzīvei - cīnīties par to, lai turpina būt kā līdz šim. Man visi "'ŠIE" brīži ir bijuši pilni baudas un skaistuma. Nespēju beigt priecāties par apstākļiem, ko vecāki un sabiedrība man ir nodrošinājusi.