ciekurs -

Pavisam nesen ieraudzīju rakstu, kas skanēja apmēram tā "zinātnieki domā, ka vēlme ceļot ir gēnos". Es, protams, neizlasīju...daļēji tāpēc, ka vispār pēdejā laikā neko nelasu vai, ja lasu, nespēju to sagremot/pārdomāt reflektīvā, aktīvā līmenī...daļēji tāpēc, ka pati nespēju iedomāties, kā šie "British scientists" vispār nonāk pie metodes, kā 3.2 bilionu bāzu pāru virknējumā viņi nolemj meklēt tieši šādu sasodītu sekvenci un paziņot, ka tas saistīts ar vēlmi (???).

Bet atcerējos es to lasot savu dienasgrāmatu un saprotot, ka man tiešām nepatīk ceļot. Man patīk ceļojumi, kur var pārvietoties ar kājām/ričuku/laivu, bet mašīnas/vilcieni/lidmašīnas man izbojā visu ceļojumu, jo kaut kas tik nepatīkams kā pārvietošanās sākuma un beigu posmā...kopsummā tūristošanai sniedz vairāk mīnusu nekā plusu. Savā dienasgrāmatā pēc 1mēneša būšanas prom no Latvijas es rakstīju:
" Man ir apnicis skatīties uz vilcieniem un sajust piedzīvojuma sajūtu, ka kādreiz arī es braukšu mājās. ... Šovakar gāju pastaigāties un skatījos uz vilcieniem, kas ar gaismiņām logos, traucās uz jeb kurieni, kas nav te. Šeit mani nepārņem tā mirklīgā laimes sajūta, kas dažkārt ieskāva manu ķermeni Latvijā. "

Bail domāt, kā es pārcietīšu erasmusu. Katru vakaru dzerot aliņus un klausoties Hospitāļu ielu?!