Mīļais, tu esi mūra siena. Šajā sienā noteikti ir jābūt durvīm. To nebija pusgadu atpakaļ un to nav arī tagad. Es ceru, ka šīs durvis kādreiz man izdosies atrast, ka man izdosies nebēgt, nepadoties, nesalūzt. Dažreiz tumsā es sataustu durvju rokturi, un tad manu sirdi pārņem cerība un saviļņojums. Taču daudz biežāk es ieskrienos un atsitos pret aukstu sienu. Un tādos brīžos es saprotu, ka es viena neko nespēju. Šajā spēlē ir jāpiedalās diviem. Šajā spēlē ir tik sasodīti sāpīgi būt vienam.

Jābūt līdzsvaram, mīļais. Es soli pasperu pretī tev, tu man. Šķiet, tu tikko sajauci puses un paspēri soli atpakaļ, vai varbūt divus. Cik atklātākai man vēl jābūt? Vai maz tas ir iespējams? Es varu dzīvību ieķīlāt par atbildi- nē, nevar būt vēl atklātākai.

-Stulbā, naivā meitene par ko tu cīnies?
-par mīlsetību.
-par kādu?
-par tādu, kad cilvēki vēlas dzīvot viens otram.
-vai viņš tādu vēlas?
-viņš vēlas pienu un pārslas no rīta.
-un ko vēlies tu?
-no rīta?
-kaut vai?
-viņa maigās rokas ap vidukli un iečukstētu labrīt.
-ko vēl?
-sapratni, vairāk neko.


Pienu mēs mainīsim pret skūpstiem, piens ir daudz maigāks kā manas lūpas. Atliksim. Atliksim naivo meiteni plauktā, nekur nepazudīs, līdz septembrim nogaidīs, lai pastāv maliņā, nevar taču sabojāties.

- kā tas ir ilgoties?

Lietus. Cilvēki, mašīnas, cilvēki. Gribas visu šo vājprātīgo kustību apstādināt. Iziet uz ielas un lēkāt basām kājām pa slapjo bruģi, izbaudīt visu to, kam mums nav laika, visu to, kam mēs paskrienam steigā garām.

Man daudz gribas. Man gribas atklātības. Man gribas, lai tu novērtē manas atklātības un esi atklāts pret mani. Man gribas sirsnīgas sms, nevis ieprogrammētas atskaites.

Šodien darbā es paņemšu zaļu spuldzīti, jo tā man atgādina par kernel. Es vēl neesmu izdomājusi, ko ar to darīšu vēlāk, taču es zinu, ka kernel tā patiktu.

Es tiku!

Vakar stāvēju tramvaja pēdējā vagona beigās un vēroju, kā attālinās sliedes, koki, cilvēki. Vienreizēja sajūta.

Šodien es jūtu harmoniju, prieku, mieru un neprāta pieplūdumu. Šodien es gribu ar tevi vērot saulrietu. Ar savām lūpām pieskarties tavām, vērot tavas garās skropstas, sajust sirdspukstus, just dabu un būt vienotiem ar to. Just kā pārvietojas smiltis zem mūsu kāju prikstiem. Bet visvairāk par visu es vēlos just tevi.

Visu šo savu brīvo dienu es lūkojos krāsainās linijās un secinu, ka man ir tuvs Klimts. Secinu, ka manas sirds stīgas sakustina Botičelli, Monē, sarkanās istabas, kliedzieni, zelta līnijas.

Jā, rīt ir lielā diena, bet es esmu tik mierīga. Nu tad novēliet man veiksmi un turiet īkšķus.

Tāda sajūta,ka drīz man nebūs māju, bļe.

Tas būtu skaisti, ja es varētu pārvērsties puteklī un sekot vējam pa pasauli. Viņš mani nestu un es vērotu, kā citur dzīve rit.
Bet vēlāk pati pārvērstos par vēju, būtu viena no tā molekulām. Es pieskartos tev, tev pašam to nezinot. Es skatītos tavās pelēkajās acīs un meklētu patiesību. Patiesību, ko nevaru saprast kā vārdus, kas plūst pāri tavām lūpām. Patiesību, kuru vēlos sastapt, paņemt rokās un turēt cieši.

- Prāta Vētras koncerts bija fantastisks.
- Cilvēkus es šķirošu, es izvēlešos sev tuvos un tālos. Salikšu pa plauktiņiem savā galvā.
- Sabiedrībā, kurā atrados koncetā, jutos sveša un neiederīga. Un nemaz negribu iederēties, jo tad es nebūšu es.
***

Mīlestību tagad mēs varam nosvert līdz sīkākajam gramam, mīlestību mēs tagad varam izrēķināt procentos.

Bruģis maigi ir ieskāvis tramvaja sliedes un laimīgs tagad mirdz tā, it kā to tikko būtu atsvaidzinājis pavasara lietus. Iela vēl ir tukša, cilvēki mierīgi, tramvaji klusi. Laiks straujš.

Es iedomājos, ka visu laiku mūs kāds vēro, mums nemaz to nezinot. Man patīk vērot cilvēkus, pavadīt viņus ar savu skatienu un novēlēt klusām jauku dienu. Taču doma, ka kāds varētu vērot mani, man nav tīkama.

Lai jums visiem šodien labi klājas!

Karsti sirdpuksti un silto debesu pieskārieni, dvēseles pieskārieni cukurvates mākoņiem.

chocolat ir iemīlējusies. chocolat ir vienalga, ko par to domā citi. chocolat izbauda katru glāstu un skūpstu tā, it kā viņa dzīvotu pēdējo reizi.

Tagad, kad redzu kā tas viss ir iekārtots, man paliek bail. Un tas, ka es vēl nekur neesmu tikusi, mani vēl vairāk biedē, sāk likties, ka skola mani vienkārši piemāna, jo visi jau visu zin, bet man vēl iestājeksāmeni jānokārto.
Tā nu es te karājos gaisā kā zirneklis savā trauslajā tīklā un domāju, uz kuru pusi vējš mani aizpūtīs.

Neziņa, tik liela neziņa šajā gadījumā ir nepatīkama. Nākotnes redzējums ir tik līdzīgs manam redzējumam bez palīgmateriāliem.