Divas lielas pretsāpju tabletītes, bet galva pārstāja džinkstēt un vēders sāpēt tikai tad, kad tiku svaigā gaisā. Laikam vismazāk par visu šodien man gribējās atrasties savā smacīgajā darbā. Turklāt viena no darba kolēģēm man riebjas tik ļoti ar savām piezīmēm, ka šodien iztēlojos kā es viņu piesitu. Un viņa vēl turpina liekuļot un aicina mani uz ballīti pie sevis. nē, nu tur toč būs drāma. Lai nu kā, ja es savos 30 būšu tikpat duma kā viņa, es iešu lekt no tilta, jobcik.

Labā ziņa ir tāda, ka man pilna galva ar visādām idejām un domām, ka es nemaz nespēju aiziet gulēt, jo iekšā viss tik patīkami kut, gribas tik ķerties visam tam klāt, bet nekā, man ir jāmācās būt pacietīgai.

Gribas visu sakārtot. sakārtot un dzīvot kā normālam cilvēkam, cik nu es vispār tāda varu būt.

sapņoju dīvainu sapni, biju kaut kādā telpā ar citiem cilvēkiem, iespējams tā bija kāda mācību iestāde. nejauši biju ar akvareļu zīmuļiem savilkusi kaut ko, man pienāca klāt kaut kāds puisis un teica, ka tā ir jauka un pārdomata kopmozīcija, ritms (tur bija krāsainas līnijas). es klusēju. tad sāka zvanīt kaut kāds trauksmes signāls, jo kaut kur telpā bija ugunsgrēks. sākumā visi domāja, ka tās ir kārtējās apmācības. puisis man vēlreiz atkārtoja to pašu teikumu. un tad es uzsprāgu un teicu, ka te nav nekā pārdomāta, es zīmēju vadoties pēc sajūtām, nevis likumiem. mēs sākām strīdēties. ienāca kaut kāda tantiņa un pateica, ka lietas ir nopietnas, viss degot, redzēju arī dūmus koridorī, bija skaidrs, ka visiem jātiek ārā. taču visvairāk par visu tai brīdī mani satrauca pierādīt savu taisnību. es pateicu, ka kamēr viņš nepaņems savus vārdus atpakaļ, neatzīs, ka es zīmēju vadoties pēc sajūtām, es nekur neiešu un punkts. tālāk viss, ko atceros bija pārsteigts un dusmīgs skatiens.
es pamodos, jo kaut kur attālēs kād klauvēja, nevarēju sākumā saprast, bet nolēmu pārbaudīt.
pārbaudiju un saņēmu princi, veselu divus un manas mīļās piena lāses.

Paldies, Ieviņ, par saldo rītu (:

Braucot ar autobusu mājās, domāju par tuvāko nākotni un visādākām citādākām lietiņām, iztēlojos atnākam atbildei par nākošā studija gada lēmumu, tb., vai esmu tikusi kursā, uz kuru pieteicos. Atvēru dzīvokļa durvis un pirmais, ko ieraudzīju bija attiecīgās iestādes vēstule.
Tā nu es sēžu un jau 5 minūtes uz to blenžu, bet nespēju atvērt aploksni.

Nē, nu to tak nevar vārdos aprakstīt, cik laimīga es tagad esmu! Visgrūtākais un nopietnākais kurss, un es, jā, tieši es, tiku!
Smags darbs atmaksājas. Un esmu gatava vēl smagākam darbam, daudz smagam darbam, lai arī cik grūti tas būs.

esmu laimīga. ļoti.

viss iekš manis trīc un galva liekas tik pilna satraukuma, ka tūlīt noģībšu. tā tomēr bieži negadās.