Divas lielas pretsāpju tabletītes, bet galva pārstāja džinkstēt un vēders sāpēt tikai tad, kad tiku svaigā gaisā. Laikam vismazāk par visu šodien man gribējās atrasties savā smacīgajā darbā. Turklāt viena no darba kolēģēm man riebjas tik ļoti ar savām piezīmēm, ka šodien iztēlojos kā es viņu piesitu. Un viņa vēl turpina liekuļot un aicina mani uz ballīti pie sevis. nē, nu tur toč būs drāma. Lai nu kā, ja es savos 30 būšu tikpat duma kā viņa, es iešu lekt no tilta, jobcik.

Labā ziņa ir tāda, ka man pilna galva ar visādām idejām un domām, ka es nemaz nespēju aiziet gulēt, jo iekšā viss tik patīkami kut, gribas tik ķerties visam tam klāt, bet nekā, man ir jāmācās būt pacietīgai.

Gribas visu sakārtot. sakārtot un dzīvot kā normālam cilvēkam, cik nu es vispār tāda varu būt.