Liekas, ka mans kuņģītis vēlas sarauties pavisam mazs. Visu dienu mani mocīja, līdz beidzot es neizturēju un iedzēru vienīgo kuņģa līdzekli, kas mājās bija pieejams, diemžēl želatīna apvalkā. Laikam kad jāizvēlas- neizturami mocīties vai nospļauties pret savu nostāju-, es izvēlos otro.

Un tomēr nekādas sāpes nespēja sabojāt šo dienu. Pēkšņi tāds iedvesmas un spēciņu pieplūdums. Un labi, ka tā, jo šī nakts būs gara. Ceru, ka izdzertais kafijas daudzums man to tik tiešām garantēs!

Šodien guvu labu pieredzi, ka lietas tik tiešām mēdz atrisināties pašas no sevis. Tik daudz satraukumu pēdējās divās dienās, stresainas negulētas naktis. Bet viss būs labi. Kā gan citādi vispār var būt. Galu galā esmu to patiešām nopelnījusi.

Šodien esmu kareivīgi noskaņota rītdienai. Reizēm jāpārstāj būt kautrīgai, bailīgai, klusai un nepašpārliecinātai meitenei un jāizcīna sava vieta. Un to es arī taisos izdarīt.
Cilvēks var visu, kad runa iet par sapņa piepildīšanu. Un es to tik ļoti vēlos kā neko citu šobrīd. Pārāk daudz iespēju vējā, pietiek stāvēt un kautri skatīties kā aizbrauc viens iespēju vilciens aiz otra, laiks iekāpt. Lai tie skumjie, tumšie brīži paliek romantiķiem un rakstniekiem, es neviens no šiem abiem neesmu. Nedz arī pesimiste. neredzu es ne vella tumšās krāsās. Viss ir ļoti krāsains un skaists. Košs un žilbinošs. Tik žilbinošs, ka es vēlos apžilbt.