11. Oktobris 2009

• #266 vairāk ļaužu ar laimīgām sejām. o, te nu riktīgi garais. endžoj!
• 11.10.09 11:07
• tā. šoreiz es nevar nepievienot garu ierakstu, bet drīkst jau arī nelasīt. ; )
  
  vakar principā ļooooti nejauši sanāca piedalīties piedzīvojumu sacensībās "aķīs '09". par to es uzzināju burtiski 20 minūtes pirms pulcēšanās ar saviem komandas biedriem, kurus, protams, es nekad mūžā nebiju redzējusi un pat ne dzirdējusi. bet nu saņēmos, aizgāju, paspēju iepazīties. sanāca tā, ka man it kā vajadzēja aizvietot kādu meiteni, kurai ļoti sāpēja vēders naktī. nu, iepazinos, uzzināju, cik daudz no nepieciešamā ekipējuma man nav (par to vēl te tālāk būs), bet te pēkšņi negaidīta ziņa (10min. līdz startam), ka ir vēl viena komanda, kas piedalās un viņiem trūkst meitenes un tāpēc meitene ar sāpošo vēderu nolemj piedalīties, bet man, savukārt, tādēļ ir jāmaina komanda. un te nu es beidzot iepazīstot ar savu komandu, kas startēs ar nr.9 un kurai es turpmākās 9,5 h būšu vājākais ķēdes posms. pirms starta tapa bilde ar nosaukumu "vairāk ļaužu ar smaidīgām sejām",es uzzināju, ka sacensības var būt pagaras, sapratu, ka nu ir problēmas, jo man jau, protams, nav ne ēst (snikerīši utml), ne ūdens. bet nu. sākam. sākumā viss tādā relax režīmā- orientējamies ar riteņiem. pateicoties kam, es pirmoreiz tieku salaspils botāniskajā dārzā, kaut arī laiciņu dzīvoju apm. 1 km attālumā no tā. pāris kaut kādi pārbaudījumi viss skaisti.sākās arvien akmeņaināki ceļi un taciņas, kas jau sāk nepatikt manam pie riteņa nepieradušajam dibenam un, jāatzīst, ka arī galvai, kuru baigi krata. tā teikt- "tip for myself": kad pirkšu riteni, ņemšu ar amīšiem un arī uzreiz labu sēdekli. oukei, viss turpinās. komandas nevājam puisim (mazliet nīgrs vai arī kluss pēc dabas, īsti nezinu) salūst bremzes. komandas smukākais dalībnieks puisis, labo, es asistēju turot viņa riteni (komanda taču).labi, pačakarējamies, salabojam, turpinam. nokļūstam nākamajā posmā- mežā. značit būs jāorientējas.es šajā jomā- nulle absolūta. bet puiši mākot. ok. sākam.stratēģija ir, pirmo punktu atrodam ātri, em, bet meklējot otro....nedaudz "izejam no kartes", tā teikt. 40 min filozofēšanas, kur atrodamies.es piedalos gandrīz nemaz, tikai saku, labāk ejam vienalga kur, nekā stāvam. āa, aizmirsu- skrienam. : ) tiekam atpakaļ kartē (jo izrādās, ka kompass nemēdz melot, "tip for myself": nekad neapstrīdi kompasu). tālāk viss iet diezgan labi. orientējamies, skrienam, lienam , brīžam es tipinu, jo tā sasodītā gūžas saite sāp, bet jau pirms starta noslolījos nekunkstēt, tāpēc-es turpinu skriet. spēku sāk zust. ēst gribās, un te, komandas smukākais dalībnieks (arī ar vislielākajiem pārtikas krājumiem) piedāvā man serenādi (konfekti, protams). nu es nevaru izstāstīt. BAUDAAA!
  pa kumosiņam un lēnām. sāku domāt, ka varbūt es vājāka nekā man šķita, bet tādi brīži būs arī vēlāk.labi "izorientējamies" skrienam uz starpfinišu.skatamies: o, esam pakāpušies rangā. tas priecē. dabujam jauno karti: atkal riteņi.dibens sāp, bet man prieks, ka vairs nav jāskrien. toties izrādījās, ka jābrauc pa velns sazin' kurieni. un te top vēl viens "tip for myself": man patīk bebri, jo pa viņu aizsprostiem var tikt pāri grāvjiem. nu šitajā posmā, nekā īpaša: minies, minies. vienīgi nākamreiz man somā būs kāds ibumetīns, jo tā galva sakratītā SĀP. bet es nekunkstu,atceraties? nu, skatamies kartē, mūsu loģiskās galvas domā, ka starpfiniši iet loģiskā secībā 1, 2, 3 utt. NEKĀ! aizbraucam uz 3. un saprotam, ka vispirms bija jābrauc uz 5.! man ir dusmas, bet es esmu jauka. a tas 5. vēl jāmeklē, es nebūtu atradusi, bet puiši- visu cieņu, ar rūdījumu, tā teikt. atrodam. mana kuslā galva jau domā, ka tūlīt finišs.....a izrādās, ka mēs knapi pusē.man šoks! nosaukums ta bija tautas klase!vai tad es neesmu tauta? noriju dusmas, braucam uz to 3. starpfinišu. ak mī un žē! tur jābrauc ar laiviņām. a man i dzert, i ēst gribās.bet es neko. sēžos tik iekšā. bet mani puiši, nu,nu, nu zelta cilvēki- ieliek sausākajā vietā (pa vidu) + saka, ka, lai pat neņemu airi. protams, galvenais cēlonis šim žestam bija tas, lai es visu nesabojāju ar savu tizlumu. domās braucot- visādas. man taču pēs pusmaratona likās, ka neesmu nekāda vājā, a izrādās.eh. labi. savācam kontrolpunktus, tiekam krastā. un te manī ceļas komandas gars: a davaj,es būšu tā kas slapinās kājas un vilks laivu krastā. domāts darīts. un es redzu, ka tas paceļ tomēr manas akcijas komandas biedru acīs. bet es tomēr palieku vājākais ķēdes posms. un tur jau neko! nākamais posms, it kā nieks 3 km ar riteņiem uz ātrumu, vērtē komandu pēc lēnākā tb manis. a man taču sausa mute un ēst gribās. mīlīši,lūk te man galvā bija lūzuma brīdis- dusmas un nogurums, sāpes, bet komanda arī. ar asarām viena acs kaktiņā, bet minos. un pie finišas stāv organizatore Dace. un ziniet ko viņa? viņa man drusciņu karstas un saldas tējas un pīrāgu (gaļas). un te es izkusu.no laimes. bet sacensības nebeidzās. atkal minamies, atkal dubļi utt. un te pēkšņi mani mīļie komandas biedri mani pārsteidz atkal. piestāj pie veikala un pērk ēdamo un ēd. 30 min.! es aizmirsu pateikt, ka pēc laiviņām mēs pakāpāmies diezgan augstu rangā.nu manas ar mātes Daugavas ūdeni pilnās kājas salst. bet es neko. viņi pielnījuši.ok. turpinam. sāk jau tumst, a mēs pa dārziņiem. pa meža dubļiem. sasniedzam nākamo staprfinišu. tur pasaka, ka laika līdz finiša atskaitei maz, varat izlemt, vai pēdējo skriešanas orientēšanos ņemam. man prieks, ka neņēmām. : ) tagad bliežam pilnā ātrumā uz finišu. a tumšs! un mēs pa mežu. ar smuko komandas biedru mēs saprotam, ka klusais ( vai arī nīgrais) aiz mums vairs nava. smukais brauc meklēt un atsāj mani vienu, tumsā! a jūs ta zināt, cik ļoti man bail no tumsas. turklāt vienai un tādā paklusākā vietiņā. stāvu, stāvu, gaidu, gaidu, braucu atpakaļ pa mūsu takām. saucu, nekā. garāmejošajām komandām prasu- nekā.sākas paranoja, bliežu uz finišu ar citu komandu. te gadās diezgan ekstrēms tiltiņš, es pa tādu dienas laikā toč nebrauktu ar riteni, viena riteņu sadursme (viss tikai tāpēc, ka man nav elektrisko lampiņu ritenim, un te rodas pēdējais "tip for myself", ka OBLIGĀTI vajag). nu neko, atstāju tai komandai savu numuru, moš viņi pie finiša manējos redz. es 200 m attālumā, ja kas gaidu.(mobilos, protams izmantot nedrīkst, bet šī taču ir extreme situāicja). jā, ir zvans, manējie jau finišā. kā beigās izrādījās, klusais komandas biedrs nejauši sekoja kādas meiteņu komandas riteņa gaismiņām (finišēja ar viņām), smukais meklēja mani un pēc tam finišēja viens. LABI, KA NEDABŪJĀM DISKĀBELI, tad gan būtu škrobe. nu, un tad happy ending- mums iedeva siltu soļanku, es mājās sasildīju pēdas, aizgāju uz apbalvošanu. btw, mēs palikām 8 (distances laiks 9h un 43 min.) no 10, bet, ja atceraties, ka man sākumā bija cita komanda, viņi palika 10. : ) bet galvenais jau ir finišēt.vismaz man.
  nu lūk, un tad es braucu pie jūlijas uz dzimšanas dienu, plkst. bija 22 ar kaut ko. jutos lepna par katru moku km. : D
  visiem, kas izlasīja:
  1) cepums
  2) davaj, pavasarī arī būs "āķis", var izmēģināt.
  
• 13 rakstair doma