4. Janvāris 2008

• yeah, baby, mēs Tevi paņemsim, nu tā paņemsim.
• 4.1.08 22:40
• Dažreiz ir tā, ka es patiešām gribētu aiziet plostā uz nedēļām divām, nu tā vienkārši izslēgties, ka par mani aizmirstu arī visa pārējā pasaule. Es paskatos un to lekciju un grāmatu kaudzi, mani pārņem panika. Nu jā, man patīk medicīna, bet nu...vai tiešām tas viss man ir jāzina, jo ar reālo praksi tam ir niecīgs sakars. Nolādētie saistaudi, tā lekcija uz mani vienkārši blenž, berzē rokas un kliedz:" yeah, baby, kā mēs Tevi tūlīt paņemsim priekšā!". Un nav jau pat tā, ka ese tagads gribētu sūdzēties, es vienkārši izbaudu katru ieganstu,lai histoloģiju nedaudz pagrūstu malā.
  
  Jā, bet tā plostā aiziešana, patiesībā man riebjas nākamā diena pēc alkohola, un te nu laikam nekas jēdzīgs divu nedēļu garumā nesanāktu.
  Sasodīts, pirmais eksāmens ir jau cetrudien. Prātā ir tā apziņa, ka tas viss pienāks, paies. nu, ka to visu es labāk vai sliktāk pārdzīvošu, un tomēr šī sesija manā galvā vairāk vai mazāk tomēr izšķirs kaut ko un es pat nedomāju stipendiju. Starp citu, stipendiju sistēma arī vairāk vai māzāk, tomēr mūsu valstī sūkā. Un, lai arī man viņa ir, komōn, ja es gribu dzīvot un pilnībā vēltīt sevi studijām, es par tiem 70 latiem mēnesi neidzīvotu, izvilktu vienīgi, ja pārtiktu no roltoniem.
  
  Un vēl es briesmīgi gribu beidzot nopirkt fotoaparātu. Tā, lai beidzot nečīkstētu, bet nopirktu to pentaksu, kas uz mani skatās jau no vasaras, esmu apņēmusies to pirkt uz kredīta, ja pozitīvi pārdzīvošu histoloģiju un anatomiju. Un tad tā varētu kļūt par manu pirmo kredītpirkumu. Piekāšu ieteikumus un taupības režīmus.
  
  Labiņi, peļukiņi, jaukumiņi un mani mazie draudziņi, ar labunakti, un es beidzot ķeros saistadueim klātu.
  See you, folks.
  
• 0 rakstair doma