Vismaz vakaros var eksboksi paspaidīt un kõlofdjūtijā zombijus pastriļīt. Taču pēdējos vakarus esmu nolicis sev par mērķi katru dienu vismaz divas konstruktīvas lietas nodarīt. Jau vairākas dienas man prātā rūgst kaut kāds konstruktīvs/sirdi plosošs cibas ieraksts, kuru biju domājis nopublicēt vakar. Taču tad devos uz veikalu un nolēmu piezvanīt vajadzīgajiem cilvēkiem un izrunāt vajadzīgo. Izrunājos, noskaidroju noskaidrojamo un sajutos lepns, kā kaut ko lielu paveicis. Līdz ar to lielais dienas darbs bija nodarīts vismaz uz trijām dienām un ciba pagaidīs. Eksboksis negaida, zinkā.

Darbā viss pa vecam - kivi joprojām karājās, mēs šo kārtību izjaucam un vakaros sajūtamies noguruši. Arvien stiprāka kļūst pārliecība, ka mori ir vietējie čīgāni un rokenrols ir intelektuāļu mūzika. Hostelī arī viss mierīgi - sieva visus noliek uz pauzes staigādama svārkos un gatavodama mārtiņšrītiņš cienīgu paiku, gulētiešana četros no rīta acīmredzot ir neatņemama bekpekeru dzīves sastāvdaļa, tāpat kā marihuāna. Un saldējums arī. Kārojas brūno. Un auksto zupu. Un štovētus kāpostus.

Labi viss. Pasapņošu par močiem.