Stīvs ir mans darba kolēģis. Nē, viņš nav kā slotas kātu norijis, viņam vienkārši vārds tāds. Viņam ir 55, divi dēli - nevienādi dvīņi, abi spēlē regbiju un grasās studēt inženierzinātnes, viņam ir arī 22 gadīga meita un mazdēls. Arīdzan māmuļa viņam ir dikti feins babulis, kas lieliski gatavo un pilnīgi omiski izpildās, kad pie viņas aizbrauc ciemos. Kāpēc es tik daudz par viņu zinu? Jo mani ar viņu ir ielikuši vienā komandā. Mēs divatā vien kopā veidojam mūsu firmas bruģēšanas departamentu. Izņemot mūs divus firmā no bruģa neviens nekā nerubī. Un tā kā es esmu jauniņais kantorī, tad visi klausa Stīvu un uzticas viņa viedoklim, nu, par darba padarīšanas iespējamību, ātrumu un vajadzīgajiem materiāliem. Mums galvenokārt jāizlabo iesēdies un deformējies bruģis privātmāju iekšpagalmos. Tā nu divatā virpojam no dienas dienā. Un klausos viņa stāstos. Klausos, domāju un veidoju viedokli. Atkal rodu pamatojumu mūžsenajam teicienam, ka vecam sunim jaunus trikus nevar iemācīt. Jo bruģis šeit ir tikapat rets, cik pie mums melnais stārķis, tāpēc dižās tradīcijas un apstrādes ātrumu te lāgā vēl nav izkopuši. Domāju, ja Stīvs ieraudzītu, ar kādu tempu mēdzām Ventbetonā ķieģeli mētāt un bortus likt, viņš nopūstos un teiktu, ka tas viss pamatīgi jāapdomā. Resp., man bieži ir viedkoklis, kā darbu padarīt ātrāk, viņš gan par to ne vienmēr grib dzirdēt. Un tad attopos, ka mums tak maksā par stundām un ar savu viedokli piebremzēju. Jā, man vēl līdz galam nav skaidrs, vai viņš ir lēns pēc dabas, vai tikai rīkojas lēni. Jo skaidrs ir viens - viņš ir nedaudz apvainojies uz kantori. Redz, agrāk visi tur strādāja par fiksētu mēnešalgu, neatkarīgi no padarītā darba vai ieguldītā laika apjoma. Tad kaut kādu pārmaiņu rezultātā visus sāka apmaksāt balstoties uz stundu likmes. Sak, ņemam tavu mēnešalgu, izdalām uz 180 (raujam pa 9h dienā) un tā tad būs tava stundas likme. Cik stundas norausi, tik pelnīsi. Bet Stīvs nerauj, Stīvs pavada. Man patīk ar viņu kopā strādāt. Tad varu būt drošs, ka vakarā nesmirdēšu pēc sviedriem. No viņa ik pa laikam nāk tādas pērles 'you don't start a new task just before 5 o'clock' (nesāc ko darīt tieši pirms pieciem) vai 'boy, slow down! if you gonna keep working at this speed, we won't have anything to do tomorrow' (puis, piebremzē! Ja turpināsi raut tik ātri, mums nebūs rīt, ko darīt'.

Pagājušotrešdien bijām pie viņa ciemos. Viņš mūs abus ar dāmas ielūdza uz vakariņām, visticamāk, gan gribēja ar manu kundzi iepazīties. Viņš lieliski gatavo, ēdām cūkgaļas cepeti ar dārzeņiem un kartupeļu biezeni un kumaru (saldo kartupeli). Aiznesām vīnu, bet viņš jau kapāja savu burbonu, kas viņam dikten garšo. Pavadījām lielisku vakaru, dāmai dikten patika socializēties ārpus sava darba. Vēl Stīvs visiem māju saimniekiem, pie kuriem dodamies strādāt, lielās ar mani - šis ir ārzemnieks, šis ir mūsu importa strādnieks, šamais nav no šejienes. Un tad nu visi steidz mani tincināt 'no kurienes? ku tas ir? īstas ziemas, tu saki? mīnus divdesmitpieci?! kā te patīk? utt.. Un man, tūrismā strādājušam balamutem, dikten patīk par savu miestu stāstīt un ļaudīm interesanti. Stīvs allaž stāv blakus un arī klausās. Pēcāk visiem lielās, cik daudz par Latviju zina.

No nākamās nedēļas mums stundu uzskaite kļūs vēl liberālāka. Jāsāk uzmanīties, ka ar Stīvu kopā neizlaižos. Vien priecē atziņa, ka tāda lieta kā stundu atsēdēšana nepastāv vien Dievzemītē..