Par spīti visiem anonīmiķiem, par pastnieku strādājis neesmu. Kādus ierakstus apakaļ minētais mīzientests tika veikts tikai un vienīgi, lai noteiktu manu derīgumu vienai no n-tajām darba aģentūrām, uz kurām biju pieteicies pēdējo nedēļu laikā. Nu, tā viena tad atsaucās, pieņēma mani un nosūtīja šancēt it kā uz 3 nedēļām. Atdūros sēžam smagajā mašīnā un periodiski lecam ārā no tās, lai konteinerus kabinātu klāt un ar kloķi iekš mašīnas celtu. Vienvārdsakot, musarvedējs. Darbs ar savdabīgu aromātu, lai neteiktu vairāk. Baigi neimponēja. Cipars gan biki virs minimālā. Par laimi izrādījās tikai viena diena un biju atpakaļ darba meklētājos. Vēl tā pati darba aģentūra mani uz vienu dienu iemeta topošā ofisu ēkā, kur pēdējie iekšdarbi tika veikti. Nu jau kaut kas tuvāk īstenībai un manis meklētajam. Likām durvis iekša, skrūvēju enģes, ēvelējām durvis, cēlām un riktējām. Nebūtu bijis slikti, bet arī tikai uz vienu dienu. Vispār, kopā nosūtīju kādus 75 pieteikumus. Līdz šim mirklim atbildēt ir pamanījušies 5 gab. Sūtīju galvenokārt uz labourer vakancēm būvniecībā vai ceļu būvē, kas varētu nozīmēt ko līdzīgu palīgstrādnieka postenim, fizikālus darbus meklēju, kroče. Vēl mēģināju savu laimi sastatņu kompānijās, ainavu arhitektūrā/dārzniecībā un krāsošanā. Tomēr vislielākās cerības liku uz ceļubūvi. Galu galā, Kraistčērčā, kur gadus divus atpakaļ tās zemestrīces bijušas, ielas ļoti atgādina Latviju un dod mazo māju sajūtu - bedre pie bedres un līdzens segums uz desmit metriem, maksimums. Te tuvākajos gados ~7000 km asfaltējami, gan ielas, gan lielceļi. Darba rokas vajag. Viendien ar sievu braucām ar auto un pa logu redzēju divus čaļus ielas malā rokamies ap kaut kādu objektu ar lāpstām rokās. Viens ko stīvēja no bedres laukā, otrs, uz ceļiem nometies, līdz elokņiem rakās pa bedri un mēģināja dabūt darbu padarītu. Teicu sievai - vo, tas ko gribu darīt!