Apaļš mēnesis būs riņķī kopš pēdējā sociālo interakciju apraksta. Mēģināšu atgūt nokavēto. Uz L-cjut nemaz neceriet, nav viegli no telefona rakstīt.
Darbā pavadītās nedēļas vairs neskaitu. Tāpat arī apmeklētos vīna laukus un stādu tūkstošus, ko nopotējam. Kad tikšu pie lādzīga neta, tad arī kādu darba specifiku raksturojošu bildi iemetīšu. Fakts paliek fakts – spriedze saglabājas. Īsumā jāieskicē ainiņa no ‘kas notika iepriekšējā sērijā’: pundure rūpējās par jautrību, perdelis visus uzvelk, visiem apnicis runāt par to, cik ļoti perdelis viņus uzvelk un boss vienkārši cenšas, lai visiem būtu labi.
Perdelim tuvojās dzimšanas diena, taču visi labi zina, ka neviens negrib tajā piedalīties, nu, vismaz tā no sirds. Kompānijas dāmas savā starpā sarunājušas, ka perdeļa dzimšanas dienas apsveikuma kartiņā neparakstīsies, jo viņš tām neko nenozīmē. Jamējais, savukārt, juzdams spriedzi savā virzienā, aizmuguriski uzsācis melnā PR kampaņu pret manu sievu mani tajā iesaistot. Tiek saborētas smadzenes, vakarā pie manis ierodas sadzēries šefs un paziņo, ka, ja es nepārstāšu vienpersonisko perdeļa apcelšanu, tikšu atlaists. Es uz pauzes un tas cilvēks man bija miris. Pārējās dāmas gan vēlāk bija izdomājušas, ka politkorekti tomēr būtu parakstīties tā memmīša kartiņā, par kuru jams bij priecīgs kā suņa aste, taču mēs ar sievu kopš tā mirkļa oficiāli bijām izlekuši no grupas. Nākamajā dienā uz perdeļa dzimšanas dienu šefs visus veda uz krogu, bet pirms tam pie mums ar sievu pienāca un izteicās, ka pamatojoties uz mūsu un jubilāra saspringtajām attiecībām mēs netiekam ņemti līdzi. Hah, neietu, pat, ja aicinātu. Sieva pavisam sašļuka, uztraukdamās par izstumšanu no grupas uz ko atbildēju, ka tas āršlohs jau paliks tas pats vecais un visiem turpinās riebties, kas agri vai vēlu novedīs pie iepriekšējā kopējā garastāvokļa. Un ilgi un manu vārdu apstiprinājumu nebija jāgaida, jau nākamajā vakarā mūsu istabā bija klasiskais dzertiņš un viss vecajās sliedēs. Toties par perdeli runāt pārstājām un turpmāk bīdamies no memīša asarām arī no publiskiem komentāriem izvairījos.
Pabeidzām darbu Ziemeļu salā, atgriezāmies Velingtonā uz divām naktīm hostelī, kurā apdzīvojām divas istabiņas – mūsu divus iemeta vienā istabā ar perdeļpāri. Sieva sašļuka atkal, taču aiz sienas dzirdēju pārējo kolēģu gaviles par to, ka viņi nav vienā istabā ar jamējiem. Mēs divi uz vakaru pārvācamies uz kaimiņistabu un ballējām tur. Grupas kodols saglabājās. Anglis arvien vairāk izrāda savu patstāvību un egoisms spraucas ārā pa ausīm – braukšana ar kopējo auto uz veikalu vienam pašam nevienu līdzi neaicinot, trauku nemazgāšana, pasažieru pārvadāšana ar minivenu rallija stilā.. taču vēlāk tiek izgrūstas nopūtas, ka grupa neturās kopā un nepavelkas uz kopējām izklaidēm. Argentīniete (nu jau iemantojusi iesauku Brunā) nenormāli sadraudzējušās ar vācieti un ir uz viena viļņa. Tas korporatīvi angažētajam anglim krīt acīs un jams arvien vairāk uztraucas par šo divu nošķiršanos. Visu beigās boss sāk pamanīt, ka perdelis būdams pilnīgs bremze bloķē jelkādu komunikāciju un Nelsonā visus no rīta sasauc kopā un strostē mūs kā mazus bērnus – jāpārstāj dalīšanās grupiņās, jābūt draudzīgiem un jāizbeidz aprunāšana un naža mugurā duršana un pats tai pat laikā vakarā aizbrauc ēst uz krogu ar četriem kolēģiem pārējos līdzi neaicinot (backstabing motherfucker kopš tā laika ir spārnots teiciens). Divas stundas pēc draudiem par atlaišanu pats vēl jestri iesaucās lauka vidū – nu ko, visi laimīgi? Ziepju opera tika pārdēvēta par bērnudārzu.
Turpmākās interneta sesijas tika izmantotas darba iespēju apgūšanai un aizmugures nodrošināšanai – ja diršana turpināsies, jātin makšķere. Darbu atrast šeit nav grūti. Nē, nepārprotiet, nav jau slikti, bet spriedzi noliegt nevar. Nepazīstami un dažādi cilvēki ne tikai strādā, bet arī dzīvo kopā, faktiski vispār nekomunicējot ar ļaudīm no malas.
Tagad esam nobraukuši teju pašos dienvidos, Kromvelā netālu no Kvīnstaunas. Apkārt viss pa smuko un kalnos sniegs. Esam sadalīti divās attālākās mājiņās pa 5 cilv. katrā un tas arī ir tas dalījums – boss ar vietējo puišeļmeiteni, loģiski, turās kopā. Vingrotājs izmantodams savu angļu valodu un profesionālo pietuvinātību priekšniekam arī tiek turēts cieņā un dzīvo zem viņa jumta. Pie viņiem arī sociāli nespējīgais aziātu pāris, kas visu laiku savas mēlītas gar bosa ānīti trin. Kritiski un pastāvīgi domājošā grupas daļa izvietota otrā divistabu mājelē ezera krastā. Nesūdzos, bet dāmām gan materiāls klačai un bēdai.
Ķīniete šodien šefam paziņoja, ka nākamnedēļas beigās iet prom. Nebiju no viņas ko tādu gaidījis, bet man patīk, ka tam skuķim ir raksturs. No vienas puses, loģisks procesa iznākums. Ja šefs atkal neizpildīsies pēc pilnas drama queen programmas, tad mēs ar kundzi turēsimies līdz projekta beigam kaut kad decembra vidū. Savukārt, ja pārāk sāks kāpt uz galvas – huju, paliks tepat dienvidos un lūkos, ko tālāk. Kārdinājums palikt lejā ir pat pārāk liels un atpakaļ uz augšu braukt liek tikai mans godaprāts un labā audzināšana, jo sākumā tak tika runāts, ka strādājam līdz galam. Iespēja vēl divas nedēļas dzīvot labā maizē gan nav lielākais arguments, jo kā jau teicu – darbu atrast nav liela problēma un nupat jau arī var teikt, ka iekrājuši esam gana. Tā ka, būs cikiniekā.
Par to, cik lielā čikiniekā, citreiz.