Situācijas ieskicēšanai vēlos nocitēt kādu vecu anekdoti.

"Jauniņais ģeologs tiek nosūtīts uz kādu attālu stepes nostūri veikt mērījumus, pētījumus. (Šķiet, ir dzirdētas arī versijas par nomaļām fermām vai armijas daļām kaut kur tālu prom, pofig). Nonāk viņš pasaules ānusa perifērijā pie kolēģiem, strādā nedēļu, strādā divas. Vienmuļi, garlaicīgi un vientuļi. Trešajā nedēļā jaunais prasa vecajiem - vīri, kā jūs šeit izklaidējaties, nu kā ar dāmām? -Hah, dāmu šeit nav, ņemam aitas no ganāmpulka priekšā! Jauniņais pavisam sašutis, nošausminās un nolemj tomēr ciesties. Sak', kā tā var?!. Vēl pēc trim (vai ciktur) nedēļām, galīgi izmisis, tomēr iet uz aploku un stutējas aitai no aizmugures. To pamana vecie un sāk nejēgā smieties. Jaunais apmulsis un apjucis vienlaikus, taisnojas - paši tak teicāt, ka aitas drāžat. -Jā, bet tu drāz pašu nesmukāko!

Nu, jāsaka kā ir - uz ielām, veikalos vai darbā vērojot vietējās sieviešu dzimuma pārstāves un apzinoties ka šeit ir augstākais aitu īpatsvars uz vienu iedzīvotāju pasaulē (10:1), šī anekdote sāk skanēt pavisam citādi, iespējams, pat dramatiski. Bet man, par laimi, līdzi ir sieva. Jāvaicā gan, kā Toms to gadu šeit solo izturēja?