Ui, ku sen nebija braukts ar sabiedrisko transportu! Vakar ar sievu (pēc pieraduma jau gribēju rakstīt 'jaunkundze') bijām uz teijāteri. Māsa iedāvāja biļetes uz 100 grami žurkas Nacionālajā. Par spīti visai ļaunajām ekspektācijām izrāde bija OK. Fona zināšanas politikā un valsts sabiedriskajā dzīvē gan palielina skatīšanās baudu un izpratni par uzvedumu, tas tā, zināšanai. Bijām uz izrādi un pucējāmies. Dāma gribēj vilkt svārkus, es, savukārt, gribēju dzert. So - privātais transports vai velo atkrīt, braucām ar sab-trans. Vakars fifīgs, pēc spektākeļa pa aliņam vienā vietā, pa vēl vienam+picai kādā citā lokālā un mājās. Interesantākais gan bija mājupceļš. Veseli trīs interesantumi. Iekāpjam mikriņā, kas stāv pie Origo. Stāv viņš un gaida pēdējos pasažierus, kas viens pēc otra salasās busā. Šoferis tāds jauns, maikā tērpts ieceļotāju pēcnācējs. Pēc piedzīvotā vērtēju, ka vai nu: *nepieredzējis vai *ārkārtīgi lādzīgs un laipns. Sēžam tieši aiz vadītāja un ļoti labi spējam novērtēt iekšā kāpjošos. Pirmais bija kāds pārītis, kura dūda jau ievēlās busa aizmugurē, bet iedzērušais jaunietis pievērsās vadītājam un mēģināja izšļupstēt - 'divas līdz āgenskalnam'. Iejaucās mana labā sirds, un teicu, ka braucam Purvciema virzienā. Puisis uz pauzes, meitene no aizmugures beņķiem izmakšķerēta un durvis aizcērtas. Tad ievēlās viena tikpat iedzērusi runīga dāma, kas uzrunu šoferim sāka ar 'vai jūs pieņemat kartes?' (humors gatavais!) Noliedzošai atbildei sekoja kaulēšanās, ka tikai drusku jāpabrauc, jo paiet grūti (khi-khi) un tavu brīnumu! - dāma tika palaista iekšā pa velti un nosēdās tieši mums blakus, otrpus ejai. Kas tur tik pārsteidzošs?, tu vaicāsi. Viņa saitē aiz sevis iekšā ievilka TIK superīgu suni, kurš uzreiz nāca ar mums mīļoties, ka brīnos, kā šoferis pats nesāka to suni ņurcīt! Kaut kāds labradora jauktenis vārdā Brāmss (droši vien gaudo kaut kāds ūberklasiskas melodijas) ar supermīkstu dzeltenu spalvu. Ievēlās man ar priekšķepām klēpī un teica - bužini! Noņurcījām divatā to lopu līdz pašai izkāpšanai. Foršs tāds noslēgums pilnajai dienai. Taču, pats lielākais Win! bija uzreiz pēc mūsu iekāpšanas busiņā - pieejot pie busa, mums pa priekšu gāja viens jauniešu pārītis, kuri savā starpā sarnājās slāviski. Busā gan viņi kāpa pēc mums. Iespējams, dzirdēdams, ka es ar šoferi sarunājos skaidri latviski (šofera balsī gan nebija noslēpjams lauzītais krievu akcents), arī jaunietis, kas savai dāmai pirka biļeti pēc mums, vadītāju uzrunāja skaļā, taču lauzītā latviešu 'labvakar, divas, lūdzu!'. Tanī mikrlī abi ar sievu ieplestām acīm saskatījāmies - wtf, kas notiek? Divi slāvi sarunājas latviski!? How much win is that?! Vakara nagla, vienvārdsakot. Un odziņa uz vakara putukrējuma deserta bija vēl divi iešāvuši slāvi, kas pieskrēja un prasīja 'hozjaien, ģeņeg boļše točno ņet, možna do pļavniekah na dolg zajehaķ?' Domāju jau - nu cik var vienā vakarā būt āsomnes, tūlīt sāksies vēl kāda žonglieru parāde. Un šoferis ko? - 'davai, zaļezai!'. Tā, lūk, nepietiek ar to, ka no rīta paspēju aizskriet uz lidostu un Inesei labus vēlējumus uz Argentīnu novēlēt, noskatīties Avengers pirmdienas dienas seansā iekš Cinamon, nodrīvēt mocim bāku ar šķidro metālu, aiziet uz teātri, iedzer kopā ar skuķeni Madi, bet vēl arī humora šovs mikriņā.