Bijām abi ar (pagaidām vēl) jaunkundzi tikai uz parādes braucienu. Aizbraucām, panīkām korķī/stāvvietā uz Zaķusalas nobrauktuves. Tad sākās kollonas kustība, turpinājām nīkt korķī. Tad nedaudz izkustējāmies, joprojām korķis. Otrajā ieslēdzu tikai kaut kur aiz akmens tilta. Līdz tam mirklim ventilators dūca ļoti periodiski. Tālāk jau no saules akmens viss gāja raiti, ar nelielu sablīvējumu pie VEF tilta. Kollonā braukšana pati par sevi ir ļoti specifiska un bīstama, tāpēc diez ko nepavilka. Toties braucu un brīnījos - mašīnas uz ielām stāv, krustojumos menti nevienu pāri nelaiž, bet cilvēki ielu malās māj un sveicina, auto uzpīpina un dāmas pa mašinu logiem ar lakatiņiem māj. Tāds pozitīvisms, patika. Tiem, kuriem nepatika, atvainojos par savu klātbūtni šodien ielās. Bet domāju, ka man paliekot mājās, sastrēgumi nebūtu mazāki. Un lai ari manas tiešās vainas tur nebūtu, vēlāk kāds Ingars (Pe-)Tenis mani tik un tā būs gatavs mani par donoru nosaukt. Tā kā - pohuj, braucu un izbaudīju. Patika un domāju, ka dāmai patika vēl vairāk. Dabūju arī izpausties un viņai visādas motolietas stāstīt un rādīt. Skaista diena.