Galvaspilsētā dzīvoju nu jau pār pa div gād', un uzreiz purčikā. Sākumā šķita, nu būs rajončiks, bet man patīk mans purvciems - tieši meža malā, var smuki skriet. Savos taksista gados Rīgu izbraukāju krustu-šķērsu un varu droši apgalvot, ka zinu to labāk par vairumu iedzimto vienaudžu. Braukāju un regulāri atklāju jaunas un smukas vietas, bet tikpat labi iepazinu pilsētu arī no otras puses. Un uzreiz izveidoju viedokli par nomalēm un mikrorajoniem, kuri galīgi nesimpatizē. Vai nu subjektīvu vai objektīvu iemeslu dēļ. Netīk ne vecmīlgrāvis, ne Bolderāja/Uzdvinska, ne Zoļiks, ziepītis, pļavnieki ari nē. Purčiks-vulgaris tāds neitrāls, bet mans purčiks man patīk. Brālis uz darbu galvaspilsētā tika nosūtīts pagājušopiektdien. Visu vīkendu cītīgi meklēja mitēkli ss'ā. No darba lokācija spieda izvēleties upes labo krastu, no rajoniem ieteicu Mežciemu, Dārzciemu, savu purčiku, Teiku un kaut ko čierītī, nu Juglu ari loģistiski varētu ieskaitīt. Sludinājums aiz sludinājuma, līdz vienu atrada. It kā jau grasījās ievākties, sakopēja pasi un tā, bet svētdienas vēlā vakarā ar visu mantu kaudzi un draudzeni padusē klauvēja pie mūsu durvīm, lūdzot palikt līdz atradīs ko sakarīgu - esot bijis ūķis. Jāmeklē nebija ilgi - jau 1dienas vakarā bij apskatījis lādzīgu mitēkli pa pieņemamu ciparu no sakarīgas saimnieces. Savāca to pašu mantu kaudzi un draudzeni un prom bija. Priecīgs iemitojās savā Keldiša ielas pirmā stāva dzīvoklītī. Skaļi gan neteicu, bet man kaut kā tie Pļavnieki nesmaida. Nu, skaļi jau nebija arī jāsaka: zvans no jaunā cilvēka atskanēja nākamās dienas pusastoņos rītā, prasīja instrumentu pieejamības iespējas un vai varēšu vakarā izručīt ar palīdzīgām rokām. Kas ir, kas noticis? -Ai, nekas, pidari pa nakti mašinai logu izdauzījuši un maģi savākuši. Lieki teikt, ka aizgājušais maģis bija kasešnieks bez priekšējā paneļa. Nu, Pļavnieki, ko lai saka.