Pirms diviem gadiem šajā dienā es pāri Zemitānu tiltam steidzos mājās pie jaunkundzes uz pusdienām. Steidzos uz 67km/h. Atceros kā šobaltdien. Jo ments par to dzeltenu papīri izrakstīja. Bet to atceros tādēļ, ka šodien saņēmu no csdd e-pastu, ka man ir tapis piedots un viens punkts no maniem uzkrātajiem septiņiem nu ir dzēsts. Seši palikuši. Bija astoņi. Nu, deviņi pat. Bet to vienu piešķīra jau tad, kad no takšiem biju projām un nebiju aizgājis uz drošas braukšanas kursiem pa 120 Ls. Nu i nafig! Tagad tie punkti dzēsīsies viens pēc otra tā pamazām, jo div gad atpakaļ, uz takšiem sākot rauties, pirmos sešus sapelnīju dikti ātri. Kopā pirmo divu mēnešu laikā sodos samaksāju Ls180. To punktu dēļ arī visu laiku ar moci pa mežu kaplēju, lai nav uz ielas mentiem acīs jārādās un lieki šamos jātracina. Bet nu, kad punkti dzēšas, var atkal uz asfalta rādīties. Kopš šodienas oficiāli esmu Matildes īpašnieks. Berta ar Grietu kaut kā negribēja sadzīvot, tādēļ no Bertas nāca škirties, vietā nāca Matilde - jau padzīvojusi dāma savos spēka gados, kurai visi lielie dzīves veikumi vēl priekšā. 750 kubikcentimetri ļauj viņai manu rumpi līdz 100 km/h paātrināt 3,6 sekundēs. Tā vismaz saka papīri. To, vai viņa to reāli var, patlaban atsakos pārbaudīt. Ne tas skils un ne tie saķeres apstākļi. Iemācīšos līkumā ieguldīt,tad varbūt. Vakar jau bija pirmā nodarbība - posmā Ķeipene-Taurupe-Ērgļi smuks jauns asfaltiņš uzliets. Ceļš tukšs, debesis zilas un līkumi skaisti. Pavizinājos.