Šorīt no rīta, sadzirdot lietu uz palodzes, modos ar smaidu. Jo, ja no šodienas laiks aizies pa pilnīgāko skuju taku, tad vismaz vasaru būšu lādzīgi ar peldi noslēdzis. Vakar tā pieklājīgi izālējos pa pierīgas mežiem ar Grietu. Lai nebūtu jābrauc vienkārši uz aklo, ņēmu pagājušā gada MonasX karti un devos distanci ar moci izbraukt. Distance šite. Protams, ka nedevu pa visiem 100 un nevilkos pāri bebruārijiem, bet braucu pa ceļiem apkārt, meklēdams skaistākās takas. Lāčukalnos tās ari atradu - nu dievīgi kalnu līkumiņi! Nu jā, ievizināju tā uz 100km offroadā, daļu Monas punktu atstāju nākamajai reizei un brauciena beigās atdūros pie Asaru ezera aiz Maksteniekiem. Nu, ja jau ezers un pievakara saule, tad ari pelde. Pelde 5. septembrī, domāju, ir tā normāli. Varēja noskalot brauciena putekli un dubli, ko biju sejā saracies, jo sanāca mo tā līdz asīm divreiz ierakt. Pašam jau arī bija jāceļ ārā. Un tie tev nav 100kg kā Bertai, te ir savi 140. Pārbesījies, nopeldējies un izsalcis iebraucu Rīgā. Ja jau brīvdiena, tad palutināšu sevi ar maķīti. Juglas piesaulītē baudu saldējumu un vēroju.. ko gan es vēroju? Neko. Centos neklausīties skaļajos slāvos pie blakus galdiņa, ēdot ārā. Valodīgie noņirdzās, piecēlās un aizgāja, sev tipiski atstājot visu galdu pilnu ar paplātēm, iepakojumiem un salvetēm. Nu, ok. Vismaz klusums. Bet pērle vēl tikai sekoja. Pašus viņus neredzēju, jo sēdeju ar muguru pret to tēti un viņa sīci. Bet dzirdēju gan - papucis: "Nu, nāc, savāksim te papīrus un izmetīsim mistkastē. Tu tak negribi būt tāds (sušķis?) kā viņi, kas visu atstāj uz galda?" -"Nē, es negribu būt kā krievi.", mazā balss atteica. Paliku ar muti vaļā.