Kā jau rakstīju, biju pamanījies aizvakardienu no sava kalendāra izsvītrot, to vienkārši noguļot. Nu, tur pohmeļs, trīceklis, vēlēšanās nomirt un tā... Vakar no rīta pamodos laicīgi un gandrīz mundrs, galvā kāda nagla vēl gan bija palikusi iedzīta, bet tik ļoti nesāpēja. Toties kunģis lika par sevi manīt. Ja parasti dienā, kad fizikāli neko ārprātīgu nedaru, iztieku ar kaut kādu uzkodu, vienu normālu paikas porciju pusdienās un pāris maizītēm vakarā, tad vakar trīs reizes ēdu ritīgu main-course paiku un izriju paku cepumus. Tā teikt, atēsties. Šodien turpināšu. Jo pēdējā laikā ceļos trīs minūtes pirms izbraukšanas uz darbu un brokastīm laika neatliek. Zinkā, dienas ritms tāds - vakarā skaips ar jaunkundzi beidzas tad, kad viņai ir pusnakts, man toties - jau pāri diviem. No diviem tad līdz desmitiem arī guļu. Un par gulēšanu arī nedaudz pārdomas - sāk just vēsās rudens naktis. Nevar saprast, ko darīt, vai segties jau ar segu nevis palagu, vai arī vērt logu pa nakti ciet.
Eh, svētdiena. Kamēr es pie virpas mo-po egoni mežus kaplē. Bet gan, gan es arī drīz.