Džībus vālē kristu! Tik sen nav rakstīts, ka aš kauns pat sametās.

Panks Bleķis pa rādijō, bļoda siltas auzenes pie rokas un diena sāksies. Nesen mūs darbā norāja, par to, ka esam nokavējušies. Jā, pēdējā mēneša laikā visi trīs atbildīgie kolēģi ieradāmies apm 20 min par vēlu. Un, bļaķ, tieši tās abas reizes mūs priekšniecība nāca čekot. Citas reizes nav nākuši. Bet poh, dzīve turpinās. Būšot darbā čelendži, izaugsme un karjeras projekcijas vertikālā plaknē. Toties uzreiz pēc lielā rājiena aizvakar tesu pie hashtreck glābt viņa nabaga kaķeni, kas nu jau ceturto dienu bija dzīvojusies 12 metru augstuma resnā ozolā. Ievizinājos arī ar viņa simtdiudesntpiecinieku, pēc tam arī mana jaunkundze izmeta loku, par ko es dikti lepns esmu.

Pirmdienas pēcpusdienā pa draugam un pa dikti saldu cenu sagādāju sev kārtīgu 21" priekšējo offroad riepu, nu jau ar jaudīgāku skillu (pēdējā laikā daudz sanācis mocim riepu montēt) uzmontēju priekšā jaunu pastalu un ar jaunkundzi laidām dabā mācities braukt. Bļāķ neesmu taču pat uzrakstijis, kā mums gāja, kad pirmo reizi viņai devu mācīties! Tieši pirms pusmaratona nobraucām uz Spilves lidlauku, kur pa līdzenu lauku un bez citiem satiksmes dalībniekiem dāma slidināja sajūgu, deva ručkā, deva pa ganģiem, ņēma līkumus un visādi citādi smuki izpildījās. Nu, un tad šopirmdien jau dāma pa vecu stāvlaukumu brauca figūras un visādas čūskas kā lielā. Par to man dikts prieks. Arī ar hasha mocīti rullēja tā smuki.

A par Frankfurti ari neatrakstījos. Bet tur nebija nekā daudz ko rakstīt. Vien tas, ka pirmais komandējums man jaunajā darbā. Un tas, ka viena mēneša laikā sanāca divreiz no valsts izlidot, tas kaut kā iepēra. Bet visādi citādi – standarts. Bijām izstādē, skatīties uz pasaulīgām gudrībām. Ēst kebabu, Wiener Schnitzel un dzert Hefeweizen.

Iestājies karstums, bet man tik karstam laikam nav, ko mugurā vilkt, ar mo kaplējot. Bez tam – Zvērs nāk!