You can never be the most fastest or strongest, you can be toughest

Vaimandžessiņ! Biju tak aizmirsis atrakstīties, kā ar Jaunkundzi izpildījāmies pēc Muzeju nakts. Savācām pekeles un pateicām visiem 'pisnahuj!'. Svētdien pēc darba steidzos uz garažu, knapi divās stundās paspēju moci uzstellēt uz kluča, izņemt ratu, atraut riepu, nomainīt kameru, samontēt atpakaļ, ielikt ratu atpakaļ un sapildīt degvielu. Ātri mājās ar dāmu sametām somā visu vairāk vai mazāk nepieciešamo (bija vēl palikuši dažādi drāzeņi, tos ari līdz) un ar loku caur Alfu devāmies dabā. Kamēr dāma Alfā vēl gādāja nepieciešamās ēdmaņas, es vēroju rietumpuses debesis un skatījos kā mūsu virzienā velkas dirsa liela, trekna, tumša lietusmākoņa izskatā.

No pilsētas svētdienas vakarā taisījāmies jau ārā pa krēslu, uz ielas sasveicinājām tikai vienu ninzu, vairāk moču nemanīja. Laikam, baidījās no lietus. Berģi, Baltezers, Ādaži un no šosejas nost. Gar Gauju mežā, lāgeri jau iekārtojām pustumsā. Patika, kā dāma žmiedza vidukli kopā, kad pa mežu gāzēju. Tas mans elements, bet viņu vēl pa offroad'u nebiju vizinājis. Ugunskuru iekurināju, katliņā jau vārījās tēja, dāma bija pabeigusi telts iekārtošanu. Tad arī sekoja nenormāli ūbergardā sautējuma izgājiens vakara cēlienā. Puķkāposts, cukini, paprika, šīpols, sēnītes, garšvielas, krējums un beigās vēl siers. Ik pa laikam uzlija. Bet tieši tad, kad sautējums bija gatavs, sāka līt pa īstam. Pārcēlāmies uz telti, kur notiesājām vakara tiesu un likāmies uzreiz uz auss. Visu nakti skaisti lija. Vardes gan no ezera bija apklususšas. Lija tiešam visu nakti un uz rītu pārtrauca.

Ugunskuru no rīta bija grūti iekurināt. Uzsildīts sautējums brokastīs, tēja un kāds cepumiņš. Vējā pažāvēta telts un prieks par skaisto vietu, kur bijām iekārtojušies. Biki pēc divpadsmitiem iztaisījāmies. Visu nākamās dienas maršrutu biju plānojis pēc telefona kartes. Tā arī sagādāja pirmo aplauzienu - ceļā, kur vajadzēja būt tiltam, priekšā vienkārši bija trekns kanāls! Tas ari pirmais aplauziens. Braucām līdz Saulkrastiem pa asfaltu, tad virziens uz Raganu un nogriežoties uz Pabažiem jau atkal sākas kaut kas endūrīgāks, smuka salijusī grants. Līkums aiz līkuma, apskatam arī Bīriņu pili, miests aiz miesta un mēs jau esam uz Valmieras šosejas, 500 m pa to un Braslā griežam Līgatnes pārceltuves virzienā. To, izrādās, remontē, bet kājiniekiem (un močiem) pieejama. Pārcēlājs pusdieno, atraujam šo no karotes un jams paziņo, ka Līgatenes dabas takās pēdējie viesi ārā nākot vīlušies - zvēru vairs nav tik daudz. Tur vilks, lapsa, kāda kusla stirna un standarta lāči. Nu, neko, raujam pa taisno uz Cēsīm. Pa smuko ceļu no Līgatnes gar pansionātu, apskatam Ķūķu klinti, cauri Kārļiem un Cēsis klāt. It kā bij doma uzreiz paēst, bet izmetām vēl loku gar Ērgļu klintīm. Tur skaisti. Bet domāju, ka dāmai vairāk patika mazā motobraukšanas nodarbība, kur lielajā stāvlaukumā viņu uzsēdināju uz moča un palaidu, lai izmet loku pa laukumu. Jāmācās taču!

Pēcāk, vietējo ļaužu apgaroti, vendu pilsētā atradām iestādījumu, ko sauc par Provinci, kur ļoti jauka saimniece mūs pabaroja. Reizē ar ēdiena piezemēšanos uz mūsu galda, uz zemes piezemējās arī pirmās lietus lāses. Lija visu ēšanas laiku un drusku ari pēc tam. Sagaidījām, kad pārstāj līt un devāmies ceļā. Kavēties vairs nevarēja, bijām jau aizsēdējušies līdz astoņiem. Bet ceļi taču slapji! Pie degvielas uzpildes reizē tika ari zābakos vulgaris ievilkta iekšā plēve vulgaris, lai kāja sausa. Tā arī nevienu lietus lāsi pa ceļam nedabūjām. Bet ceļš tik un tā pretīgs no Cēsīm uz Rīgu - neviena grantēta kilometra! Not for me, me no like. Dodiet granti un mežus, dodiet dubļus un bedres! Tagad, kopš vakar uzmontēju Michelin T63, it jo sevišķi. Mani uz asfalta vairs neredzēt!

Labi, lai jums veiksmīga darba diena. Mana tūlīt sāksies un, ja paveiksies, beigsies ap vieniem naktī.