Vispār, sen šeitan nekas nav rakstīts. Un nav jau arī tā, ka nebūtu, par ko ierakstīties. Vienkārši, laika prioritārais izkārtojums kaut kā izmainījies, ja salīdzina ar rakstīšanas periodu tālajā 2008. Un nē, te netiek domāts, ka viss brīvais tiek ieguldīts istabas remontā. Nē, tur vēl ilgi, šķiet, finišs nebūs redzams. Vienkārši, visu laiku kaut kādi sīkumi ceļā ielec. Piem., otrdien biju Rāmavā ar velo, biju sev motozābakus sagādāt. Nu varēšu droši pa mežiem gāzēt, tikai riepas vēl lādzīgas derētu sarūpēt.

Gara acīm jau redzu, kā no reālo iespēju rokām ārā slīd šances pa Jāņiem uz Rumāniju aizbraukt pakaplēt. Jo tam, redz, piķīts ir vajadzīgs. Toties atjēdzos es kaut kā par vēlu. Bet taču zābakus bija jānopērk un arī aliņš garšo un no griķiem ar krējumu arī visu laiku pārtikt nesanāk. Tā jau to budžetu nesakasīšu. Bet gribētos gan dikten.

Mans ķermenis (vai varbūt prāts) joprojām spītīgi atsakās pieņemt, ka ir maija vidus. Nu, jau vasaras laiks, jebšu garie vakari. Vakar biju nolēmis tā lādzīgi paskriet, bet pēc darba sazvons ar Madi, jams ielūdza uz treniņnometni pie sevis, uz HHC. Biju pietiekami prātīgs, lai aiztītos tieši pirms ballītes sākuma un nesadzertos. Fizikāli atminos mājās un žigli pārģērbjoties un neatdziestot devos skrējienā. Fiksi tikai telefonā iemetu iekšā to pašu veco, sen nedzirdēto Nike virtuālā trenera audiofailu, četrdesmitminūtīgo. Skrēju un pilnībā atslēdzos - sen nebija ar mūziku skriets. Jo mazajam, pie maikas apkakles spraužamajam pleijerim austiņas saplīsušas un citu man nav. Nu, bet skriet ar mūziku ta gribējās, tāpēc ņēmu Nokia orģinālās. Kļūda. Pirmās desmit minūtes mocījos ar tiem spraudiņiem ausīs, domāju, varbūt griezties riņķī pēc skoča un līmēt tos vadus ausīs iekšā ar izoleni. Bet tad kaut kā atradu īsto spraudiena lenķi un skrēju baudīdams. Skrēju tos intervālus un noskrēju garāko šīssezonas piefiksēto skrējienu. Jā, piefiksēto. Jo pieteicos LMT internāta testam telefonā un nu savu līdz šim lietoto Endomondo varu arī lietot ar visiem sign-in'iem un log-on'iem.   Esmu tiešsaistē, baigi interesanti. Man patīk, ka beigās var mājās atsēsties un papētīt ātrumus, attālumus, maxspīdus un pārējos aizjūru vārdos nosauktos pribambasus. Nu jā, skrējiena beigās sajutos dīvaini, pusnaktī purčika mežā pie stieņa staipoties.

Ehhh, kaut kā gari sanāca. Atkal.