Bildes būs vēlāk. Tagad tikai sāpes kājās un peļķes uz ielām... Peļķes, patiesību sakot, piedien arī Bergenai, bet mūsu gadījums bija īpašs, jo mēs braucām ciemos. Bijām pasūtījuši labu laiku un labu laiku arī dabūjām. No pirmās dienas, kad ieradāmies, līdz pēdējā kāpiena beigām. Vien, kad atgriezāmies mājās, stundu vēlāk sāka līt arī tur. Bet tas normāli. Nenormāli gan bija tas prieks un gandarījums aizbraukt pie Žeivjiem uz troļļu zemi un paskatīties, cik ta' liels tas izdaudzinātais Bergenas skaistums ir. Nu, tāds.. Tipiski mierīga un rāma skandināvijas pilsēta okeāna/jūras krastā. Vārdu 'krasts' šeit lietot vienskaitlī šķiet dīvaini, jo krastu tur ne mazums. Tik daudz iekšēju ūdeņu savu mūžu nebiju redzējis (nu, patiesībā, biju jau gan, bet tik un tā iespaidīgi). Bet, ja godīgi, tad man mūsu pašu smilšaini līdzenais jūras liedags labāk iet pie sirds. Bet tas nenozīmē, ka man nepatīk kalni. Un kalnu tur ir ne mazums! Iebraucām pie viņiem ceturtdienas vakarā un nākamajā dienā abiem nama saimniekiem vēl darba diena, tad nu brīvo piektdienu sākām ar laisku brokasti dārziņā. Pēcāk ar kājām devāmies centra virzienā. Tāds normāls gājiens, iepriekš, no lidostas ar auto braucot, to attālumu novērtējām kā no Purvciema tālākā gala līdz Dominai, sanāca gan apmēram no Purčika līdz Iļģītim. Bet tad tesām pa pilsētu, fočēties 'n'stuff. Pēcāk arī pievienojās Dana un parādīja the usual, boring tourist stuff, a.k.a. centrālais pakalns, Urļiks vai Ulrikens, velnsviņzin. Uzkāpām čalojot; augšā tūristi, saldējums, kartiņsagāde, bildēšanās un smuki skati. Kāpām lejā atdaloties no mūsu gides, jo Danai vēl centrā štelles kārtojamas. A mēs paši pa citu, tikai izstāstītu, ne kartē redzētu taku jožam tālāk, mitēkļa virzienā. Taka kaut kur beidzās, mēs (varbūt) nepareizi aizgājām... Ai, pofig, atdūrāmies wilderness'ā. Skatījām skaistus skatus un līdām pa sūnām/ķērpjiem/kokainiem klinšu krāvumiem. Patika. Vakarā arī bija brūnais. Vispār, Gatiņš sabojāja ballīti ar savu alķīti. Jo kurš gan, braucot uz Norgi, cer tur vietējo šmigu salakties. Tad nu ņēmām līdzi, ko likums ļauj. Izrādījās - pa daudz. Žēl. Toties centāmies. Nu jā. Un tad bija vēl arī sestdiena. Cēlāmies apmēram piecos (tie, kuriem vēl igauņu laiks pulkstenī, cēlās bez divdesmit piecos). Krāvām somu un sagaidījām pārējos braucējus, lai dotos troļļa mēli skatīt. Nu, pusotras stundas brauciens ar auto, bikīti ar prāmi, pāris tuneļi un apbraukti fjordi, bet klāt bijām. Ko ieraudzīju tajā HES'a pakājē? Kalnus visapkārt un uz viena no tiem kaut kāda vagoniņa sliedes, uz tām - pakāpieniņi. Ar soļu skaitītāju tādi kopā tika saskaitīti 2002. Augšā kāpjot pa paralēlo taku ar visādiem strautiem, akmeņiem, sūnām un sniegiem, sanāca ap 1600 soļu (vertikālais kāpums ~500m). Uzvamžājāmies augšā (daži elsa, es biju sasvīdis) un meklējām taku uz to trolltongu. Nevar nekā redzēt - visapkārt sniegs, spiež acīs un takas atzīmes apsnigušas. Gājām cik spējām. Danu biki sanervozēja novērotā lavīna. Bija interesanti. Citus, savukārt, bažīgus darīja biezā sniega sega, kas uz vietas stāvot pēdas saldēja un soļus liekot, ļāva uz katra soļa iegrimt. Maucu toplesā, normāls plikvēderisms visapkārt, temperatūra normāla. Pagājām tā pa to pampu savas stundas trīs, pagrimām sniegā un sapratām, ka aprīļa beigās sniegs 1200 metru augstumā ir pilnīgi normāla un vēl ilgstoša parādība. Griezām mūsu 9 cilvēku karavānu rinķī un slājām lejup. Vietējā ģeogrāfijā stiprākie tautieši tikmēr stūma galvas kopā, lai saštukotu atbraucējiem alternatīvo dienas programmu. Bet mums jau ar šo bija gana - saule, kalni augstu augstu, svaigs gaiss, patīkama fizikāla nodarbe un perfekta kompānija. Eleganti. Kad bijām jau savas 4 stundas pagājušies sekoja jau pieminētie 2002 pakāpieni. Šoreiz uz leju. Divi vārdi - ciskas driskās! Pareizāk sakot - ikri. Tos no slodzes neatlaidām arī pārējās dienas (godīgi sakot, jau iepriekšējās dienas kalnu gājienu varēja jau todien just). Nokāpām lejā trīcošām kājām. Bija hārdkōrs. Jo cilvēka rumpis jau nav pieradis sevi mierīgi un rāmi nolaist lejā, tam tikai progress un augšupdziņa prātā, tad nu arī tas lejuplaidošais ikrs tāds kārnāks padevies. Un vispār - 'kārns' bija visa brauciena atslēgvārds. Ak jā, tā kā no visas dienas gājiena 10 stundu programmas aizpildītas tika tikai 5, tad pārējās tika pavadītas piknikojot kalna pakājē, vizinoties ar auto no viena hjūdž ūdenskrituma uz otru, bildējoties un visādi citādi labi pavadot laiku. Kūkēdājs vēlāk atzinās, ka ar prāmīti atpakaļ braucot, pa kluso esot nopircis un apēdis uz tā dabūjamo hotdogu. Lieki teikt, ka maksāja ap 3 latiem, bet, redz, kundziņam esot gribējies. Vakarā brūnais vispār nekustējās un visi aizgāja gulēt sausām rīklēm. Šņabis palika neizdzerts. Toties paiku notiesājām katru vakaru. Tā bija izcila! Par to mana jaunkundze parūpējās, viņai, va zinies, sanāk. Vēl pirms izlidošanas veicām masīvāko šoppingtūri pa tirgu un stokmani, svaigas gaļas, sieri, drāzeņi un nekādi ē-vielām pilnie krēmeļi. Aizvedām īstu štelli un to arī pēcāk ēdām. Aber svētdien, kamēr proletariāts savus svētkus svin un Rīga kritiski massojas, mēs ballējām Gatiņa jubīli. Piekrāvām pilnas somas ar alu, šņabi un stiprinātajiem vīniem, arī rosolu, maizītēm un citiem kārumiem un slājām kalnu virzienā. Rāpāmies pa kaut kādu Stolzen-taku. Resp, advancētāku un high-level trasīti, kas nav pa spēku kuram katram izčākstējušam vācu rentneram. Gājām lēni un prātīgi, iepriekšējo dienu varēja just ikros un uz muguras ap 15kg balasta. Gājām fotografējoties un čillojot. Protams, ka nosvīdu, bet nepārpūlējos un neskrēju. Uzkāpām kaut kur ap 40 minūtēm. Toties 1995. gadā viens vīrs to distanci ir uzlēkšojis 8 min 13 sec!!! That's sick! Un vēl, lielākā daļa no korēm, kurās kāpām, ir iekļautas "Bergenas 7 kalnu tūrē". Gājiens, kas līdzīgi kā Nordea Rīgas maratons, notiek reizi gadā un pulcē kaudzi ļaužu. Ar savu masveidību un tautai pietuvinātību tas drīzāk būtu pielīdzināms SEB mtb maratonam, jo tajā piedalās ap 5 k rumpju, bet pēc grūtības mierīgi sit pušu pilno maratonu. Tie ir 35 kilometri un 2400 augstuma metri vienā piegājienā! Tas tev nav uz sienām krāniņus zīmēt, Japiņa kungs! Nu jā, uzkāpām. Pabildējāmies un lēkšojām tālāk uz noskatīto piknika vietiņu. Vietiņa smuka, brandavs garšīgs, vējiņš gan tāds pavēss, toties jubilāru uzurrājām tā, kā pienākas. Sacepām desas, ēdām ēdmaņas un lakām to, kas kustās. Vakarā lakšana turpinājās. Un kādm arī pēc tam bija pohas. Bet pirmdiena ar savu lēnumu un laisko suvenīru sagādi bija tieši laikā, lai nobeigtu tādu skaistu tūri. Pēcpusdienā vēl izskrējām tādu mazo maršrutiņu ar ~300 augstummetriem un via-ferratām raksturīgām palīgvirvēm. Tā bija tieši kā odziņa perfekta deserta galā, kas servēts uz zelta paplātes. Patīkams garais vīkends, patīkams izskrējiens no valsts un ne pušplēsta sūda nedodu par Bin Ladenu, jaunprecēto monarhiju vai mironi Pāvilu. Man patika. Lindai, Kūkēdājam un Jaunskundzei arī. Bildes citreiz. Nu labi, dažas no jaunkudznes resursiem.