Principā jau virsrakstu vajadzēja rakstīt treknā capslokboldā un ar deviņām izsaukumzīmēm galā, bet vakar pa kalnu šļūkājot tam neredzēju nekādu pamatojumu. Pirmkārt jau jāvaino pašam sevi - biju tikko no darba, 15 min laikā jāsataisās, jāizvelk no skapjaugšas pēc pagājušās sezonas tieši no kalna nākušais, neapstrādātais dēlis un noguruma pilna jāteš uz kalnu. Dēļa dinamiskās īpašības bija līdzvērtīgas vatētai segai un mana fizuha pēc iepriekšējās nakts jumtu kāpelēšanas bija līdzvērtīgā līmenī. Bet pats Riekstukalns man kaut kāds nūģīgs, slābans un pankaps škita. Vēl lielāka bezcerība iestājās, kad apzinājos, ka Rieksts principā ne ar ko neatškiras no pārējām Dievzemites trasēm.. Divas puslīdz feinās borderkrosa trases un nelielais taciņu labirints pa mežoto nogāzes daļu izglāba vakaru, taču tas nemaina faktu.. Nu nav vairs kaut kas tā.. Grūti gan to vārdos pateikt, kur nu vēl melnu uz balta uzrakstīt, teju kauns pat pašam to atzīt, bet, laikam, būšu izlepis. Parasti pirmo ziemu gaidīju kā tāds trīcošs takšelis pirms medībām, ausījos pēc katras izdevības tikt uz kalnu. Taču šā gada ziema pienāca vairāk ar paniku par nēnormāli daudzo sniegu un apšaubājamajiem braukšanas apstākļiem nekā ar priekpilnām cerībām uz gaidāmo snowsezonu. A varbūt pie vainas ir tieši motosezonas beigās saķīlētā Grieta ar savu jauno virzuli, kas Ventsplī tā arī palika neiebraukta un tagad gaida motosezonas sākumu (lasi: sniega nokušanu). Līdz ar to, šķiet, uz ziemu raugos dalītām jūtām. Nenoliedzama nozīme manā šāsziemas skeptiskajā redzējumā ir fakts, ka nācās atteikties no sniegatripa uz Kaukāzu. Darba dēļ ne tikai jāatsakās no Gruzijas pūdera laukiem, bet vispār jebkāda perspektīva šosezon ieraudzīt kādus nebūt augstākus kalnus. Ja tomēr kaut kas uzspīdēs, tad vislielākās cerības lieku uz daždienu izskrējienu uz pierasto Jasnu Slovākijā. Kādam ir pieredze ar Somiju (kalnu cenas/augstuma attiecība, dzīvošanas izmaksas)?
Tādi vot pīrāgi.