Asinsdonors esmu jau ļoti sen. Pirmo reizi gāju nodot nedēļu pēc 18. dzimšanas dienas. Negāju ne pēc naudas, ne slavas, vienkārši audzināšana tāda. Tēvs rādija ļoti labu piemēru un gribēju viņam līdzināties. Nesen viņu uzaicināja uz kaut kādu donoru godināšanu, viņam piešķiršot tipa Goda donora zīmi, jo, redz, jau kaut kādas 60 reizes esot devis. Restepā, man vajadzētu būt jau pāri 30 reizēm. Bet ne jau pēc goda zīmes vai ordeņa dēļ es eju nodot. Vienkārši labs darbs, tāpat, kā lādzīgajai kaimiņtantei palīdzēt iepirkumu somu pa trepēm uznest. Nododu un vienmēr jūtos tā nedaudz pacilāts, ka esmu kādam palīdzējis. Tomēr nekāds pacilājums nestāv klāt tai sajūtai, kāda tevi pārņem, kad reāls cilvēks pienāk klāt un pasaka paldies. Kaut kad vasarā darba kolēģis ar moci uz Salaspils šosejas bija pamtīgi nošķīlies un čut ņe nedēļu komā nogulēja. Daudzi skrējām uz Sēlpils ielu, daži pat pirmo reizi. Nu čalis ir atpakaļ ierindā (vesels bija jau mēnesi pēc avārijas) un vakar pienāca mums katram klāt darbā un vienkārši pateica paldies. Paldies, ka izglābu dzīvību. Tā, lūk, ir sajūta!