Ar zaķi pavisam nejauši tikām pie last minute biļetēm pa lēto uz pēdējo laiku grāvēju Avatar. Lai gan bija plānots kluss vakars divatā, tomēr pērāmies virsū ričukiem un švups-divups uz kokakōlaplaza zilos cilvēciņus skatīties. Filma jau nu tiešām grandioza. Nevarēju saprast, kas man tīk vairāk, vai sižets, vai vizuālie efekti. Visa filma viens vizuālais efekts. Pārņēma arī pārdomas par to, vai pirmās Zvaigžņu karu filmas iznākšanā tā laika cilvēki arī domāja, ka nu vairs kinematogrāfam nav, kur iet, ka šī ir kinoindustriālo sasniegumu virsotne? Jo nu filmā, kā jau arī daudzās citās pēdējo laiku datoranimētās ainās, no animācijas neko pamanīt nevar. Viss pa smuko. Medijos gan informē, ka Džeimss Kamerūns šo projektu lolojis jau 14 gadu. Nu loģiski, viņam viss jau sen bija galvā, viņš tikai gaidīja uz industriju, līdz tā spēs piedāvāt atbilstošu tehniku, ar ko šo visu uzfilmēt. Filmas pirmajā trešdaļā mani nelika mierā minējums, vai tikai pusi no filmas budžeta nesastāda izmaksas par psihotropajām sēnēm, ko režisors kopā ar scenogrāfiem ēda visu uzņemšanas laiku. Bet jau otrajā pusē viss bija skaidrs - lielāko sēņu devu savā mūžā režisors būs saēdies, kad bija aizgājis iz Iron Maiden koncertu un klausījās Run to the hills. Man gan Hellsongs versija labāk patīk, bet sižets tas pats.
Secinājums viens - labprāt noskatītos vēlreiz 3D versijā.