Labrīt! Tikko pamodos. Pie rokas man nav puslitra glāze mana iemīļotā dzēriena un nezinu, kālab šodien tā kā nedaudz lauž. Vakar tač tikai četri alēni tika lēnā garā izsutināti, bet pohmeļs kā no septītā šnabja.
Bet šodien tak ar pautiem jādauzās. Lai jums spēcīgi!
Un jā, vakar tak noskrēju treniņu ar pulsometru. Klausījos Metallic'u un desoju pa ciema ielām. Desoju paceltu galvu un lepns, jo: Kā vienmēr pirms starta tipināju uz apļa sākumu savas 4 minūtes, sildījos, staipījos un kačāju augšā pulsu, skatos - jams rāda kaut ko ap 115-120 sitieniem minūtē. O, normāli. Aizskrienu līdz sākumam, savelku vēl kedām šņores, ieslēdzu pareizo dziesmu, vēlreiz pastaipos un Starts! Skrienu savā ikdienas tempā, nemēģinot kādus rekordus uzstādīt. Skrienu un vēroju pulsu oranžajā rokaspulkstenī - 125. Sajūtos lepns, ka, redz, skrienu normāli, elpošana normāla un pulss relatīvi zems. Ja godīgi, man nav ne jausmas par pulsa rādījuma normālām attiecībām pret mana vecuma, miesasbūves un fiziskās sagatavotības rumpjiem, bet domāju, ka vajadzēja būt ok. Tā nu dipinu, pirmā dziesma beigusies, esmu jau pārstājis ik pēc sekundes cilāt roku un vērot rādījumu displejā. Tempu nemainot esmu jau ticis līdz otrajam kilometram, kad - Bang!, mans pulss ir pie 160! Man acis lielas, bet sajūtas tās pašas - elpošana normāla, temps ierastais un reljefs līdzens. Turpinu skriet un gaidu, kad sirds atkal piebremzēs, bet tā arī palika visu laiku, no 155-165. Skrienot savu ātrumaplīti, vēl finišā paspurtēju, tur aizsitu sirdi līdz 184 sitieniem minūtē. Tā kā skrējiena sākumā pulss bij relatīvi zems, tad to standarta 15 minūšu vidējais rādijums parādās kā 143 sitieni, bet visas 57 minūšu sesijas vidējais pulss - 164, kaloriju patēriņš - 479. Pulsometrs ļauj vēl arī savu treniņu sadalīt trīs zonās, it kā sitienu intervāli, kas ieprogramējami atsevišķi un piemērojami savai kondīcijai. Tad nu jams rāda, ka lielāko treniņa daļu esmu pavadījis virs 3. zonas robežas, resp. pārsniedzot 90% savas sirds resursus. Jāpiebilst, ka kā 100% sirds jaudu biju iestatījis 175 sitienus, kas, acīmredzami, ir par maz. Nu, pofig... Nē, patiesībā nav pofig, jo tā ir sirds galu galā, bļe! Kāpēc šo visu rakstu? Nez, domājams, ka, galvenokārt sev, bet tavu viedokli arī gribētu dzirdēt. Kruasāns jau gan izteicās, ka tāds pulss man ir jūtami par daudz, es arī tā domāju, ja uz lietu raugās objektīvi. No subjektīvās puses varu gan taisnoties ar nelielo nogurumu pirms skrējiena. Patestēšu vēl un tad skatīšos, vai pie jebkura ķermeņa stāvokļa tas pulss tāds ir. Bet kas noteikti ir jāizdara, tas ir, tā just for fun , jāpatestē savs pulss seksa laikā.

Ja ne puse Rīgas, tad nu toč - puse Kurzemes šodien bija sabraukusi Kuldīgā lidojšās zivis skatīties. Es arī. Un, va zinies, lido arī viņas. Vimbas nārsto kā trakas.
Biju uz Kuldīgu nobraucis ar velo. Vakar saņēmu zvanu ar jautājumu, cik km varu nomīties 24stundu laikā. Sacensību režīmā pa ļoti smagu segumu tie bija 189km, bet pa asfaltu vajadzētu varēt vairāk. Tad nu sarunas inspirēts sēdos uz mongūža un 4stundās50minūtēs bija nopedalēti 108km. Pulsometrs atkal rādīja brīnumus - maksimālais 169 (pret kalnu minoties), vidējais 149 (normāli), bet izbrīnija kaloriju patēriņš - 3661 kcal!! Es uz pakaļas. Tas tikai no nieka 100kilometriem. Tādā gadījumā, jāvaicā - kas ar mūsu ķermeņiem notika pa vasaru, kad ik dienas mināmies pa 130 km? Ēst gan gribējās kā vilkam, līdzi biju paņēmis tikai divas šokolādes končas un bumbieri. Atbraucu mājās un no pie plīts izkusu - gulašs!!
Skaista Lielā diena.