Shodien superiigs laiks...aaraa silts un lietus liist...kaa man patiik...super..
Ne jau katru dienu, protams, bet reizeem tas ir ljoti atsvaidzinoshi.
Veel tikai aizbraukt kaut kur taalu no Riigas, muuzhiigaas steigas un burzmas, novilkt basas kaajas un izksrieties kaadaa pljavaa paarmainjas peec...mmm..
vai pasauljoties pie kaada ezera...
ehhhh...ja nebuutu jaastraadaa....;))))
vakar bija shausmiigs besis...atnaacu maajaas...visus briidinaaju, lai liek man mieru...iesleedzu datoru...ierausos zem segas un skatiijos filmu...viena pati...ir saprotami, kad taads dveeseles staavoklis rodas peec kaadiem negatiiviem notikumiem...bet, ja diena ir pagaajusi it kaa normaali....pretiiga sajuuta...
Es esmu priecīga:
- par savu bērnu, kas nemazgā traukus, bet skatās televizoru, jo tas nozīmē,
ka viņš ir mājās un nav uz ielas;
- par ienākumu nodokli, kas man jāmaksā, jo tas nozīmē, ka man ir darbs;
- par savandīto māju, kas jāsakopj pēc viesībām, jo tas nozīmē, ka pie manis ir
bijuši draugi;
- par apģērbu, kas man kļuvis mazliet par šauru, jo tas nozīmē, ka man ir ko ēst;
- par ēnu, kas noraugās manā darbā, jo tas nozīmē, ka es esmu saulē;
- par mauriņu, kas jāpļauj, logiem, kas jānotīra, notekām, kas jāsalabo, jo tas
nozīmē, ka man ir māja;
- par sūdzībām par mūsu valdību, jo tas nozīmē, ka mums ir vārda brīvība;
- par sievieti, kas dzied baznīcā nepareizā meldiņā, jo tas nozīmē, ka es dzirdu;
- par mazgājamās un gludināmās veļas kaudzi, jo tas nozīmē, ka man ir drēbes;
- par nogurumu un sāpošajiem muskuļiem vakarā, jo tas nozīmē, ka esmu varējis
strādāt;
- par modinātājpulksteņa zvanu rīta agrumā, jo tas nozīmē, ka esmu dzīvs!
viena no svarīgākajām dzīves vērtībām ir draugi...vismaz man...un man tādā ziņā ir ar ko lepoties...ja tu zini, ka jebkurā diennakts laikā, kad tev ir sūdīgi, vari uzzvanīt un tev iespēju robežās palīdzēs, tad tā ir fantastiska sajūta...es mīlu tos cilvēkus, kas man ir apkārt un viņu dēļ spētu izdarīt gandrīz visu...kaut katram no mums būtu kaut viens tāds...
Vakar viena iepazīšanas portāla pubbliskajā ārdījās daži no tiem, kas tur regulāri apgrozās...tas jau nekas, bet tādas muļķibas, neskatoties uz viņu vecumu, tika runātas...ir ok, ja iet vaļā ākstīšanās, izklaide utt...bet...ja vīrietis, kam ir pāri 30 sāk uzvesties kā mazs bērns..un viņš nav vienīgais...kaut kā jocīgi paliek...vai tiešām tas viss tik nopietni jāuztver?!..un - ja jau tiešām tā uztvere izveidojusies tik nopietna, tad - ko tas liecina par cilvēka raksturu un personību?Ārprāts...Godīgi sakot, lasīju un uzjautrinājos...līdz mani tas viss sāka kaitināt...
Nu, īsti normāls tas cilvēks nav...kaut gan, cik nu viņu iepriekš biju iepazinusi - likās tīri sakarīgs..
mjā, cik mēs visi tomēr esam dažādi...
kaapeec ir taa, ka visvairaak gribas tieshi tad, kad blakus ir tas, ko gribas vismazaak?M?
Šonakt gulēju tikai pāris stundas...Mocījos, vārtījos pa to gultu un beigās izgāju ārā pastaigāties...
Nespēju saprast - kāpēc dusmu lēkmēs no cilvēkiem nāk ārā tik ļauni vārdi?!Vai tiešām tik nenormāli zūd paškontrole???Un no rīta, pienākot klāt - "Piedod..es tā negribēju...tu jau zini, ka dusmās saku to, ko nedomāju.." sviests...pilnīgs sviests...un, ja tomēr arī uz mirkli varētu pieļaut tādu iespēju - tad...nafig tad tu saki, ja tā nedomā???!!!lai iedzeltu?sāpinātu?un visādi citādi liktu justies sūdīgi??!!un tā saucas rūpēšanās un otra cilvēka mīlestība??!! ok, es pati arī viskaut ko esmu sarunājusi...bet tādas lietas kā vakar...
man ir problēmas ar ļaunatminīgumu...zinu...un nemācēšanu piedod...un lieliski apzinos, ka visvairāk jau es pati vien no tā ciešu...
visu laiku pieķeru sevi pie domas, ka visu esmu palaidusi pašplūsmā...tipa - laiks rādīs...da neko viņš nerādīs, kamēr pati nepiesliešu savu pakaļu augšā un nesākšu rīkoties...jau sen vajadzēja...un zinu, ka nēsmu tik vāja, ka nevarētu to izdarīt...vajag tikai saņemties un beidzot izsoļot no nolādētās rutīnas...būtu tā kā laiks beidzot (kamēr vēl ir iespēja) padzīvot sev.....neupurējot visu savu enerģiju un spēkus kādam citam..bet žēlot sevi arī nevēlos...
man sodien kaut kāda dvēseles caureja...piedzerties, vai? ;))))))))))))))
buus jau labi....
bērnībā patika grāmata par Polliannu...it īpaši tā viņas spēle, ko it kā iemācījis tēvs (kurš gājis bojā)...tipa doma tāda, ka jāmāk atrast kaut ko, par ko priecāties JEBKURĀ situācijā..arī tad, kad galīgi prāts uz to pusi nevelk...nu luuk...un tad, kad viņai uz bērnunamu atsūtīja dāvanā (Ziemassvētkos laikam...īsti neatceros...) kruķus, kaut gan viņai ar kāju viss ok bija...viņa sāka priecāties pat to, ka tiem kruķiem nav praktiskā pielietojuma..
tas liek aizdomāties..par apkārt valdošo pesimismu pēdējā laikā... es, protams, nerunāju par tādiem, kam tie kruķi tiešām vajadzīgi (ne jau tikai burtiskā nozīmē)...bet...
es neticu dievam...varbūt liktenim...nezinu...
un vispār..iztaisnot plecus...galvu augšā un uz priekšu...dzīve ta viena...un tad, kad mums būs 80, neviens nejautās, vai negribam gadījumā nodzīvot vēlreiz...
Galvā sviests...
Pilnīgs tukšums...
Darba nespējas lapa padusē...
Tipa Brīvdienas :) a ko man tās brīvdienas dod, ja jūtos kā...ok, vai nav vienalga kā ;)
Dilemma tipa - iet gulēt vai skatīties TV...