antarctica starts here
23. Novembris 2017
14:02
šodien izveicu savu lielāko un centralizētāko individuālo braucienu (sorz, kādu nedēļu vēl centīšos aprast ar auto, un lasīt mani būs garlaicīgi). gāja pārsteidzoši labi, pat noparkojos uz kādām 6 (nulāb, sešām ar pus) ballēm no 10 par spīti tam, ka a) laicīgi noskatītās vietas lūzeriem (lasi, cilvēkiem, kuri neciena sevi tik ļoti, ka ir gatavi noiet tos simts metrus līdz ieejai) pēkšņi bija aizņemtas, b) nezināmu iemeslu dēļ tomēr nopirkām universāli, un tagad es jūtos kā mamuts uz ceļa.
tomēr vislabāk man patīk braukt kopā ar m. vai vēl kādu citu, jo tad zīmēšanās instinkts pārspēj baidīšanās instinktu.
14:35
tā kā arī es esmu infantila paskata apaļģīme, kas prot ļoti skaļi kliegt (ja filmētos šausmenēs, noteikti arī būtu nolemta baisai nāvei), momentāli noidentificējos ar red pill režisori/narratori. noidentificējos arī pēc citiem parametriem, un kopumā nesaprotu, par ko oponentiem bija jāceļ tāds hajs un jāaizliedz seansi (nē, tas nav lūgums izskaidrot).
man te regulāri pārmet beibju nīšanu or smth, lai gan amizantākos gadījumus un izteikumus es pietaupu personīgajai vācelītei (tādēļ te arī nebūs mana viedokļa par betijas blogu. hint: neglaimojošs). tiesa, interesanti bija nesen palasīt kur citur, ka kritiskā masa ir patriarhāls sūds, kurā neviena sevi cienoša feministe nekad nepiedalītos, un vispār velosipēdistiem ir slikta slava vīriešu dēļ (bet protams). tiesa, šad tad veloderastē arī sievietes, taču tikai tās, kuras ir patriarhāta samaitātas (nē, linku nebūs, jo tās ir tikai odziņas). kaut kādā ziņā es apskaužu šos cilvēkus, noteikti arī viņu sūds smird pēc vijolītēm.