10:07
(gaidot gintu ģitā)(viņpus patika/nepatika, par citu tēmu)
nojautu jau sen, bet te bija pilnīgi na ļico: cik ļoti šādi stāsti atstāstījumā ir identiski, kā nokopēti, kā pēc viena scenārija, tā kā tādi vējbaku saslimšanas gadījumi; settingam nav nozīmes, par jūtu objektam īsti nav nozīmes - tāds kā statists, kurš reizi pa reizei atnāk un iedarbina Emocijas (Es un Manas Emocijas te ir galvenajās lomās); attiecīgi, visjaudīgākais stāsts (zinu, cik debili tas skan, runājot par stāstiem iz dzīves, bet) bija tas par vecākiem, kur, pateicoties vērojumam no_malas, parādījās arī kas cits, atskaitot emociju gūzmu bez jebkādas pašrefleksijas.
a tā čo, valentīndienai ļ. piemērota izrāde.