09:46
visbiežāk esmu melojusi, šķiet, par to, ka esmu no jauktas ģimenes. vieglāk vienu reizi samelot, nekā simts reizes skaidrot [potenciālam darba devējam, pasniedzējam vai kādam citam čubrikam, no kura tev kaut ko vajag], kā un kāpēc tu zini un proti to, ko tu zini un proti. vai n-to reizi klausīties šitus par "ar mātes pienu"; tobiš, ja mātes piena nav bijis - ticamības momenta arī nav.
un man jau zajeblo brīnīties, lasot/dzirdot par divām rīgām vai paralēlām rīgām, vai nepārvarāmām atšķirībām, vai tml. labā noskaņojumā es vienkārši nesaprotu un aizmirstu. sliktā - kādu brīdi aktīvi padomāju par nepārvarāmo atšķirību sludinātājiem kā par, kālaitopasaka, interesantiem cilvēkiem.
10:59
a, nez, ja es ietu izņemt pasi, kur pie tautības būtu ieraksts "lībiete", viņi man prasītu kko baigi pierādīt?
es varētu uzvilkt savu līvu republikas krekliņu un tā.
11:25
man šķiet, visa pasaule sadevās rokās, lai es arī šogad nesapotētos pret ērcēm.
viss sākās ar to, ka tieši tajā dienā, kad es beidzot biju tam nobriedusi, es nolikos ar visiem iespējamiem iekaisumiem,
tā kā tagad pote man nespīd kādu ilgāku laiku,
bet pēc tam man būs jātetovējas, kas arī ar potēšanos nav savienojams [nav taču, ne?].
bez tā, m. kategoriski no potes atsakās, un tas vairs nav interesanti. ko gan es darīšu atraitnēs? mirsim kā normāli cilvēki vienā dienā un tā.
12:37
es tūlīt beigšu spamot, es vienkārši atkal jau atcerējos ausmas tanti [to pašu, no kuras mēs īrējām mūsu pirmo dzīvokli [viņa par to nezināja, jo bija jau kādu laiku kā mirusi]].
patiesībā es nezinu, kāpēc es saucu viņu par ausmu, jo lai gan tas bija viņas dokumentētais vārds [uz šā vārda pienāca arī visi rēķini, kurus mēs godīgi nomaksājām], lielāko daļu sava mūža viņa sauca sevi par vandu [bet vai nu nejuta vajadzību lietas labā darīt ko oficiālu, vai...].
domājams, daudzi nemaz nezināja, ka vanda ir pašizdomājums.
iedzīvošanās laikā atradām viņas mantās kaudzi ar kladēm, pierakstītām ar bairona, šellija un vēl kaut kādām dzejām, pārdomām par "mīļo vīriņu" [nomira kādu laiku pirms viņas] un laikam jau tā paša vīriņa matu šķipsnu.
nezinādami, ko īsti ar to visu iesākt, sadedzinājām.