etalonfunkcijas iedvesmota, atcerējos savu vidusskolas izlaidumu. vienīgais vērā ņemamais notikums bija tas, ka uzreiz pēc dokumentu izsniegšanas un klases sabantuju nesagaidījuši kopā ar puiku aizmukām. dižais plāns bija Pēdējo Ceļu no skolas uz mājām veikt kājām. īpaši tālu nebija, kādi kilometri deviņi, taču visu mazliet sarežģīja pilsētvides un ceļu iztrūkums [neiesi tak pa šoseju, boooring], nīgrie laikapstākļi un garumgarā kleita, kas pinās pa kājām un dubļiem. bet bija jauki.
kleita nezinkāpēc man bija rozā. kaut kāds bzdings uznāca.
augstskolas izlaidums savukārt izceļams ar to, ka ap kaklu apliku mirušās ausmas tantes [ne manas tantes, vienkārši tantes, kurai piederēja dzīvoklis, ko mēs ar dzīvesbriedi īrējām] eglīšu rotas [bet izskatījās pēc normālām krellēm], bet pašu izlaidumu mazliet nokavēju, kā rezultātā ķotkas pie ārdurvīm vispār negribēja laist mani zālē.
viena no pasniedzējām katram no mums bija sagatavojusi grāmatas, un kamēr citi dabūja visādas "apceļo prāgu" un "kā ierullēt matus", man tika kaut kas par vientuļo sievieti, kura ļoooti nesteidzīgi noveco un jūk prātā drūmā āfrikas vidienē :(
no sabantuja, protams, kārtējo reizi aizlaidāmies.