antarctica starts here
1. Marts 2011
10:21
centrālo staciju nespridzina vairs tik bieži? vai arī es to nemanu, jo man tas vairs nav aktuāli?
2003. laikam gadā, kad piekopu dzīvošanu ārpus pilsētgalvas un regulāru braukāšanu, šādi bija vienā laidā. kā eju no lekcijām, tā atkal dzeltena lente. tad gājiens uz autoostu, ievērtēšana, kādās pozīcijās cilvēki tiek sapakoti autobusos, un nepieciešamība gaidīt... trīs, četras, piecas, sešas stundas.
atcerējos to tāpēc, ka vienā brīdī biju atdzērusies kafejnīcu tējas ar aromu un sāku ņemt līdzi tēju no mājām, "a ja nu atkal šodien spridzina". attiecīgi, patentēju šo metodi daudzus gadus pirms svaigēdāja kaspara, vo!
15:05
iekāpu mikriņā un sāku panikot, jo pēkšņi vairs nevarēju sataustīt atslēgas [esmu idiote, gaisā ir pavasaris, bet manā somā - pārāk daudz kabatu]. ar visu to, protams, izbēru biļetes iegādei paredzēto sīceni, taču to operatīvi salasīja ceļabriedis - kāds jaunēklis [trenuškās! :P], kamēr mikriņa šoferis pacietīgi gaidīja un nekur nebrauca, kamēr es nebiju atrisinājusi atslēgas problēmu.
lai padarītu bildi pavisam salkanu, nākamajā pieturā minētais jaunēklis [trenuškās! :P] iecēla mikriņā pagalam nevarīgu pensionārtanti.
vēl es jums noteikti neesmu stāstījusi par to reizi, kad kāda sieviete par braucienu mikiriņā norēķinājās ar āboliem ["jūs tikai sākumā nomazgājiet!"]. es jums daudz ko par mikriņiem neesmu stāstījusi.