antarctica starts here
11. Janvāris 2011
12:48
kas mani kaitina arvien vairāk: tāds brīnumains jēdziens kā женское счастье.
man šito kaimiņiene novēlēja uz jauno gadu. un lai gan es priecājos par katru mājas iemītnieku, ar kuru man nav jākomunicē ar draudu zīmīšu palīdzību [samaksā par ūdeni, savādāk...!!], tomēr.
ķipa, sēdi un priecājies par iespēju mazgāt kādam zeķes.
novēliet man kļūt ja ne par pirmo sievieti kosmosā, tad vismaz par kādu!
16:39
par ženskoje ščastje:
visvairāk no sieviešlaimes izpausmēm man besī gludināšana [patiesībā nebesī, jo neesmu sevi ar to apgrūtinājusi jau kādus gadus sešus-septiņus]. gludeklis kaut kur sērīgi slēpjas. sen nav redzēts. bet es patiešām neesmu redzējusi apģērbu, kurš nespētu izgludināties pats [ekstrēmākos gadījumos to var uzvilkt mugurā un pavārtīties zālienā].
kādreiz mani spieda gludināt, bet drīz vairs nespieda, jo pašsaglabāšanās nolūkos es mēdzu procesa laikā ieiet transā un vienreiz nogludināju arī savu roku. pēc tam pāris gadus staigāju ar brīnišķu gludekļa nospiedumu uz ādas. par laimi, mans izskats man ir visnotaļ vienaldzīgs.