antarctica starts here
1. Aprīlis 2009
11:24
leikocīti, brālīši, sarāva. asinis vairs nevārās, pie datora ģībiens nenāk, ēdiens vairs nešķiet ļaunākais ienaidnieks. paspiestu viņiem roku, ja viņiem tāda būtu. bezspēks gan ir baiss, m. baro mani ar aflubīnu, ar karoti. par mani rūpējas kā whiskas reklāmā. ai, mani atkal velk uz pozitīvismu.
pastāstīšu labāk, kāpēc man tik ļoti bail no ekseļa. vēl nemaz ne tik sen domāju, ka ekselis tas pats vords vien ir, tikai ar rūtiņām - nu, ir taču līniju klades un rūtiņu klades. gatavojot kārtējo ikmēneša atskaiti [iztulkots tik un tik, saņemts tik un tik] braši dzēsu no rūtiņām ārā visu nevajadzīgo - kaut kādus ķeburus, formulas. mazāk formulu - vieglāka dzīve! pēc dažiem mēnešiem grāmatvede apraudājās un uzaicināja mani uz pārrunām, un sniedza privātstundas. neko daudz tas nelīdzēja. a te - deklarācija ar pielikumiem, neto, bruto un citi vārdi no fantastikas romāniem.
14:27 - mieti un pilsoņi
ko es negribu nekad: vēl kādreiz slimot, dajebkur reģistrēties [precēties tajā skaitā] un deklarēties, un vispār ņemties ar papīriem, rīkot svinības ar sevi kā centrālo objektu [precēties tajā skaitā].
ko es gribu vienmēr: beidzot pavasari, nahrenizēt apkures sezonu, lai varētu saremontēt virtuvi [mūsu lieliskais duets тяп-ляп маляры sen nav izpaudies], maizes krāsniņu [taupīgi taču! krīze kā attaisnojums mājsaimnieciskās dvēseles spazmām], reģistrēt pilsonību un ienākumus ārzonā, iemācīties peldēt. šis tas par bērniem, bet tas ir iekšpersoniski un pārpersoniski.
15:08
vēl viens dvēseles kliedziens [es te tāda šodien praktiska]: vakar pie mums atnāca ciemos zemes grāmatas pārstāvis. apstaigāja dzīvokli ar aparātu un kaut ko pīkstināja, bet es drūmi šķaudīju viņam virsū. astotajā maijā ir jāiet pakaļ kaut kādai izziņai un jāmaksā par to zināms tugriku skaits. jautājums ir šāds: vai ar to mantošanas epopeja beigsies? jeb mūs gaida vēl kādi baisi pārbaudījumi un maksājumi? es tik maz zinu par valsts aparāta darbību! un vēlētos zināt vēl mazāk, bet.