[cHi]

“es šodien vēroju tavu rētu un prātoju, no kā tev tā un kad tu man beidzot par to stāstīsi, ja kādreiz stāstīsi. redz, tev vēl joprojām patīk tā- stāstīt un nestāstīt, būt, bet nebūt.. tuvu. tad par rētu. es tā domāju, ja visu pirms būtu iepazinusi rētu ne tevi, tā mani mulsinātu un nepārtraukti liktu sev pievērst uzmanību, savukārt, tas mulsinātu tevi. bet šoreiz tā nav, šoreiz ir gluži citādāk. vien tad, kad palieku viena es tai pievēršu īpašu vērību. es guļu un, aizverot acis, iztēlojos dažādus neordinārus mirkļus, kuri tev to nodarījuši, bet, atverot acis, es allaž jūtu- neviens no tiem, nav patiess, neviens nav īsts. es neesmu tik īpaša, lai uzminētu tavu mirkli. vēl neesmu.“