[cHi]

un kur dvesele paliek, kad tās laiks šai saulē ir iztecējis?-mūžīgs jautājums/ viens no daudzajiem/,bet varbūt, lai mierīgāks prāts, ir vērts sevi apmānīt un ticēt, ka pēc tam mūs sagaida kas labāks?...
es izraku mazu, mazu bedriiti.paņēmu mazo, mazo dvēselīti.ieliku tajā.lai lido tā augstu, augstu debesīs, un lai sīkais, trauslais ķermenītis atdusas tur, kur tik daudz kas spējis sev mājas rast.lai viegli.pat sīkumiem ir jēga!bieži vien kādam tā ir pat pasaule.un es parādu mēli tam, kurš šonakt spīd pilnā spožumā..-man rūp it viss, ko kaut sekundi, bet esmu mīlējusi.. ja tev ne, -ej ieskrieties!..
diena paiet, laikam velkoties, bet domām skrienot, un, šķiet, ka tieši tas mani vēl uztur pie atbildes -"Labi!"/kad kāds vaicā, kā man klājas/..un brīžiem pat ir vienalga, vai lietus līst, vai vējš |pārāk| kaislīgi spēlējas ar maniem matiem.-galvenais, ka jūtu, ka pēdējā laikā..sāku tuvoties harmonijai, kas pirms pāris gadiem noskrēja mani kā suni un pazuda tālēs zilajās.. Tagad, iespējams, drīz varēšu lepoties ar to, ka būšu to panākusi..Fantastiski.un reizē nedaudz skumji, bet tikai nedaudz!, jo cilvēks jau mēdz pēc dabas būt tāds 'piedzīvojumu&sāpju meklējošs'..nu, vismaz šad tad...nu, vismaz es...patiesībā muļķīgi.bet esmu saradusi.un ir pat labi....reizēm.
dzirdu pakšķus aiz loga.lietus atkal..līst.par ko diez šovakar debesis raud?...ir ko apdomāt.
ja kas,..vajag šad tad ļaut asarām sevi aptaustīt..-tās taču ir tik patīkami sāļas.
saldu dusu tiem ,kas jau prot lidot.