(no subject)

May. 3rd, 2007 | 11:54 am
music: vēju šalkoņa aiz loga.

mana ōme man šorīt stāsta par saviem laikiem. nē, ne pārmetoši pamācoši - manos laikos tā nebija, bet tā. vienkārši. kā bija. un ir bijis patiešām aizraujoši. visas tās laiku un dzīvesvietu maiņas un politikas. bet tur iekšā tāds, nu Tāāds pozitīvisms, par spīti visām grūtībām un problēmām. tāda. pašpaļāvība un ticība labākai nākotnei. viņa man stāsta par manu mammu, azerbaidžāni un par tāliem radiem, par to kā izsūtīšanas laikā dzīvojušies šķūni, par izšaušanām un par labsirdību, par fotogrāfijām un augļu kastēm, par slimnīcām un darbu, par jaunībās mīlestībām un visvisādiem ģenerāļiem, bagātniekiem, kas gribējuši viņu precēt. bet viņa vienmēr ir palikusi uzticīga manam ōpim, kaut viņš jau sen kā miris, pat vēl krietni pirms manas dzimšanas. tāds naivums [?]. un šodien es jūtu no kurienes man tas aizrautīgais naivums, tā drosmīgi spītīgā neatkarība, tāds kareivīgums un asā mēle. un top sajūtiski skaidras daudzas lietas un ilgas, kas manī vienmēr neizskaidrojumi mitušas.
es šodien saprotu tos, kas vienmēr teikuši, ka esam līdzīgas. lepojos.
Tags: ,

Link | Leave a comment | Add to Memories